Sajūtas, kuras nevar aprakstīt, kurām vārdi ir par mazu, lai tajos ietilptu... Elpa, smarža, nejaušs smaids, lietus, kas laiza ādu un sašķīst gar rūtīm, smiekli, stikla šķindoņa, čuksti, apģērba čaukstoņa, tumsa...
Sniegs ir nokusis. Vismaz kādu laiku bija baltā ilūzija (Kā kokaīns). Mākoņi, kas snieg uz kokiem, esības drumslas, kas cenšas nomaskēt to, kas apakšā. Ļauj arī man apsnigt, ļauj man būt tik baltai, kāda neesmu. Robežas ir izdzēstas. Līniju vairs nav. Arī kontūru nav. Vienaldzības spārni piekabina tukšumu, kurā būtu, kur pacelties un apēst zvaigznes, asas un maigas.