Sajūtas, kuras nevar aprakstīt, kurām vārdi ir par mazu, lai tajos ietilptu... Elpa, smarža, nejaušs smaids, lietus, kas laiza ādu un sašķīst gar rūtīm, smiekli, stikla šķindoņa, čuksti, apģērba čaukstoņa, tumsa...
Jāizvelk savi dēmoni cauri visām iekšējām ellēm un jānožņaudz. Tā, ka kakli pārlūzt. Jo tikai tā tos var iznīcināt. Pārkāpt tiem nevar, jo tie ir pārāk nikni, tie saplosīs visus, kas tiem centīsies tikt pāri. Dusmas, bailes, agresija, kas skrien cauri ķermenim, līdz beigās to nobeigs.
Kur ir mana īstā seja? Jā, jā, tā pati, kas bija pirms visiem spoguļiem?
Balsis galvā un aiz tās: Darkflight- Marching north