|
Šodien pamosties bija neizsakāmi grūti, it kā pāri būtu pārbraucis kāpurķēžu traktors. Sāpošas visas maliņas, smaga galva un vēl tā pretīgā kaulu laušanas sajūta...Tad vēl tā pelēcība, kas burtiski gāzās ar šalti pa logu iekšā, gatava nospiest visu, kas tai ceļā. Neiespējami piecelties, neiespējami pamosties. Intensīva negribība, kas velk atpakaļ, tāds kā fizisks šoks, ka jāceļas un jāsāk darboties (It kā pats visu laiku būtu bijis saplīsis), no kura atlikušo rīta cēlienu nespēj tikt vaļā...
Visu ceļu iekšēji gulēju. Ironiskā reklāma tramvajā, tieši acu priekšā: "Nenoguli savu pieturu!"
Pievakarē bij` uzsnidzis sniegs. Tas pat bija skaisti. Ēnu un gaismu rotaļa parkos, uz ielām un pārslas tieši sejā.
|