|
Uzdāvini man sniegu! To japāņu, kam ir nezincik nosaukumu, to, kas krīt no izplatījuma aukstā tukšumā un izkūst uz siltas ādas, to, kā pārslas virpuļo ielu laternu gaismās, to, kas sitas gar logiem, to, kurā paliek caurumi. To pašu.
Skumjas kā lentes. Palaistas brīvībā. Ielu suņi, kas saplosa. Asinis gar lūpām. Tikpat kūpošas un pilnas kā sirds.
Gribas pacelties un aizlidot. Kaut kur. Nezinu, kur. Ir tikai tāda liela, neaptverama, nenosakāma jūta, kas aužas cauri visām šīm dienām. Paņems mani līdzi, un es jau būšu prom. Visu laiku likās, ka ir sasodīti daudz, ko rakstīt, taču tagad, kad to taisos darīt, tas viss sāk šķist pārāk personīgi, kaut kas tāds, kam ir jābūt tikai un vienīgi manam. Neviens cits nevar elpot caur manām plaušām. Ja varētu, tā būtu pilnība (Jebkurā ziņā, arī iznīkšanas).
|