Sajūtas, kuras nevar aprakstīt, kurām vārdi ir par mazu, lai tajos ietilptu... Elpa, smarža, nejaušs smaids, lietus, kas laiza ādu un sašķīst gar rūtīm, smiekli, stikla šķindoņa, čuksti, apģērba čaukstoņa, tumsa...
Hehhh... Kā gribās kaut ko vecmodīgu un tā līdz kaulam īstu, kaut ko, kam piestāvētu brūnas fotogrāfijas, karameles, bērnišķīgi smaidi un spīdīgs gramafons, kaut ko...
Pakrūtē tāda kņudīga sajūta. Nedaudz tāda kā neziņa un interese par to, kā būs rīt. Sākas nedaudz savādāka dzīve. Pagaidām vēl sasodīti dīvainā ilūzija, ka labāka. Kaut arī šī nav slikta, es vismaz cenšos tā domāt.