|
pavasaris beidzas ar nogurumu, it kā tas būtu vilciens, kas izbrauktu cauri augumiem.
Bezgalība ir tukša. Kā tava ēna.
Esmu neizsakāmi nogurusi, pāris negulētu nakšu (Vajadzēs būt vēl dažām, to es zinu), loki zem acīm, npārtraukta (Nu, gluži ne nepārtraukta) skriešana, steigšanās. tikai atliek vien doma, ka drīz tas viss (Nākampiektdien) būs galā.Mirkļa lamatas manās miesās: Nogurums Balsis galvā un aiz tās: Klusums |