Dance me to the end of love - Post a comment

Un vēl... Dzīvot tieši virs parādes durvīm ir visnotaļ interesanti, piemēram, šorīt no rīta mani bezmazvai trieka ķēra dēļ atkritumu izvešanas mašīnas- iedomājies, tu, cilvēk, mierīgi guli, ir dziļa rīta tumsa, tevi ir piemeklējis sutiens , bet pēkšņi tava istaba laistās vienās ugunīs un aiz loga gaudo sirēnas. Es pat nesapratu, kas notiek, domāju, ka kaut kur ēkā deg. Un vēl no manas istabas perfekti var dzirdēt visu, kas notiek uz lidlauka. Jautri...

Un, un vēl... Man ir jāiemācas uzticēties, jo te cilvēki, ja piedāvās palīdzēt aiznest smagus maisus līdz mājām, tiešām tos aizvedīs uz konkrētā cilvēka, nevis uz savām (Kā tas varētu būt Latvijā). Šodien stiepu nedēļas pārtikas maisus (Kā jau tālredzīgs cilvēks, iepērku uz priekšu un pa lētākajām cenām ;) ), ceļš sanāca pret kalnu, domāju, ka tas nekad nebeigsies, jo maisi bija diezgan smagi, no mugurpuses pienāca džekiņš apmēram manā vecumā, domāju, ka esmu pilnīgi izdevīgā situācijā, lai man iekrautu un aizlaistos vismaz ar datorsomu, jo bija tumsa un visas ielas garumā- neviena cita cilvēka.Šis sāka ar mani runāties no tēmas, kur tad es dzīvojot, ka maisi izskatās pārāk smagi, viņš man tos var palīdzēt aiznest. Es teicu, ka nevajag, varu tikt galā pati, jo dzīvoju gana netālu (Mazums dzirdētu gadījumu, kad tādā veidā aplaupa lētticīgus cilvēkus). Vēlāk padomāju, ka varbūt tā nemaz nebūtu, jo, cik nu man ir sanākusi saskarsme ar vietējiem iedzīvotājiem, viņi vienmēr ir ļoti izpalīdzīgi un palīdz pat vairāk, nekā no viņiem tiek prasīts, te pat šoferi vienmēr, neskatoties uz to,ka nav pāreja un ir stāva kalna nogāze, kad redz kādu cilvēku ceļa malā, apstājas un pagaida, kamēr pāries pāri.