Dance me to the end of love - Post a comment

Šodienu veltu pilnīgi sev.

Atkal ir uznākusi iedvesma. Elīna+eļļas krītiņi= bezmazvai nāvīgs savienojums. Tik zīmēju, zīmēju un zīmēju.

Atkal manā dzīvē risinās seriāls. Visdīvainākās lietas, paradoksāli, bet notiek tieši tad, kad atrodos četrās sienās un īpaši no tām neizkustos (Ja nu vienīgi, lai aizietu uz mēģinājumu, bet to ar nevar diezko skaitīt, jo vakar bijām tikai 6 cilvēki,horeogrāfi ieskaitot). Dažs labs man sāka trijos naktī zvanīt, sūtīt sms, ka mani gaidot utt. Vai nu šim cilvēkam nepielec pat tad, kad viņam pa tiešo un kā ar mietu pa pauri iebelž, ka man viņš neinteresē, vai arī viņš ir tik pārņemts ar mani, ka negrib pat dzirdēt un redzēt to, kas jebkuram vīrietim ar kautcik smadzeņu paliekām galvā pielektu uzreiz. Laikam tādus cilvēkus pievelku kā magnēts.

Un vakar man vispār telefons zvanīja kā traks, jo visi pēkšņi mani visur gribēja redzēt, bet man tik ļoti pietrūkst laika ar sevi, ka vienkārši liku virsū mīksto.

Šodien taisos pilnībā nodoties A. Millera dramaturģijai, kā arī Strindbergam. Tie brīži, ko veltu tikai sev ir neatsverami.