Mani fascinē, kā mana piektdiena atkal jau pamazām pārvēršas par piegdienu. Kaut vai esmu stingri (haha) nolēmusi, ka nepārtraukta tusēšanās man ir piegriezusies un, ka tagad vairāk laika veltīšu sev. Patiesībā tik ļoti pietrūkst vienatnes, jo gandrīz visu laiku apkārt ir cilvēki, cilvēki, cilvēki...
Cik nu var.
Diennaktī vienkārši ir pārāk maz laika, lai paspētu gan sabiedriskoties, gan pievērsties sev. Jo gribas gan to, gan to, lai gan vēl nesen (Un pašlaik mazbišķīt arī)bija sajūta, ka visa tā nepārtrauktā tusēšanās un sabiedrība apkārt ir pieriebusies. Gribās mazliet apstāties un paskatīties, kādas īsti krāsas ir tai straumei, kas nu var mierīgi plūst bez manis.Balsis galvā un aiz tās: REM- Everybody hurts |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
