Sajūtas, kuras nevar aprakstīt, kurām vārdi ir par mazu, lai tajos ietilptu... Elpa, smarža, nejaušs smaids, lietus, kas laiza ādu un sašķīst gar rūtīm, smiekli, stikla šķindoņa, čuksti, apģērba čaukstoņa, tumsa...
Pati šobrīd domāju par pietiekamību un pašpietiekamību. Gadās, ka notikumu atliku likām pietiek. Tad parādās liela vēlme baudīt vienatni. Bet, vai tā būtu pašpietiekamība? Šķiet, drīzāk kāda robeža. Pēc kuras atkal... Vajag tā kā kādu iepriecu, rodamu mainīgajā, pārmaiņā, kādā kontaktā. Varbūt skumjas ir liecība kādam robežpunktam...
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}