Šajā pasaulē tu, cilvēk, pat skumt nevari viens pats, kaut vai garstāvoklis ir tāds, ka acis aiz skumjām varētu iztecēt no saviem dobumiem un tēlot visai savdabīgas, ceptas olas. Kā tam sunim pasakā, kur bija suns ar acīm kā dzirnakmeņiem, bet man bērnībā vienmēr likās, ka viņa acis drīzāk atgādina ceptas olas.
Diena kaut kāda jocīga, pati nezinu, ko gribu darīt. Kaut kas ir jādara, lai izdzītu skumju iemeslu ārā no galvas, taču nekas nesanāk, kā sāku kaut ko darīt, tā tik un tā aizdomājos par viņu. Stāsts stāv pusrakstīts un S. Rušdi "Niknums" ar` stāv ar muti vaļā uz galda.
Vispār, es vislabāk pašlaik gribētu, kaut visa diena būtu viena vienīga rīta kafijas dzeršana, kad nekas vēl nav paspējis no dienas būt, ir miers (Vismaz uz pāris minūtēm es to savā galvā ieslēdzu).
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}