Dance me to the end of love - Post a comment

Vakar, kā jau pēdējā laikā bieži, ar savu vīrieti biju uz futbolu. Priekšā stāvēja eksemplārs, kura rīcība man augstākajā mērā likās fiziski pretīga- viņš nepārtraukti spļaudījās, jau bija nospļaudījis sev apkārt bezmazvai krēpu areālu. Pēc kādas pusstundas jau tas kļuva pretīgi. Var taču paņemt kabatslakatiņu, ja jau tik ļoti gribās tēlot lamu vai kamieli! Bet laikam jau ir ūber- mega kruti stāvēt pašam savos spļaudekļos, es tikai no šī krutuma nekā nejēdzu.
Un vēl... Aizmugurē nostājās kaut kāda kompānija, no kuras neizturami nesa pēc lēta alkohola. Tas vēl nebūtu nekas, ilgu laiku es biju spiesta klausīties izcili blondsmadzeniskas sarunas. Piemēram, viena čiksene (Savādāk viņu nosaukt nevar)sāka prasīt par tiesnešiem, kas tie tādi ir un, kāpēc viņiem ir savādāks apģērbs. Vai arī tur izvērsās bezmazvai traģēdija par to, ka kāds ieraudzīja, ka var ienest maisiņus, bet viņi to nebija manījušies izdarīt.

Bet tā pati spēle bija diezgan interesanta.

Un, mājās nākot, ievērojām, ka vietējā kaluma inteliģences augstākā punkta pārstāvji ir izķēmojuši E. Smiļģa teātra muzeja plāksni (It sevišķi viņa vārdu) ar visādām rupjībām. Zinu, ka dzīvojam tādā valstī, bet tik un tā stulbums nebeidz pārsteigt. Laikam šiem cilvēkiem skola bija pa grūtu...