Ir sācies mazliet mierīgāks laiks. Lai gan tas ir paradoksāli, pēc loģikas, tam vajadzētu būt daudz aizņemtākam, jo taču sācies jauns mācību gads utt, utjp, bet pēc vasaras aktivitātēm man tas liekas kā atpūta, jo tikai tagad saprotu, cik patiesībā biju sasodīti nogurusi, kaut gan, kad biju aktīvā darbībā, man tā nemaz nelikās, likās, ka es varētu darīt vēl un vēl vairāk. Bet laikam jau vajag mazliet apstāties un pavērot visu no malas. Un bez tādiem apstāšanās mirkļiem es laikam sevi pārmocītu tā, ka pēc kāda laika nonāktu dažā labā iestādē. Man ir niķis pārvērtēt savas spējas un to saprast tikai tad, kad mans ķermenis to man pasaka tieši man sejā ar kādu jauku sirdslēkmi vai kaut ko tamlīdzīgu. Un reizēm pat tad es nesaprotu, ka vajag apstāties.
Un vēl... Man tik ļoti patīk, ka es ar saviem radiņiem varu parunāties par tik dažādām tēmām, pie tam vēl ikdienišķās situācijās. Piemēram, pie brokastu galda apspriest ar vecotēvu dažādu cilšu evolūciju vai ar tēvu runāt par relativitātes teorijas matemātiskajiem pierādījumiem.Balsis galvā un aiz tās: Garbage- Bleed like me |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
