Dance me to the end of love - Post a comment

Es nesaprotu, kas īsti notiek. It sevišķi pēdējā laikā un ar mani pašu. Un ir nedaudz bail, ka uzzināšu.
Briesmīga sajūta. Nezinu, kāpēc, nevaru to izskaidrot. Un vissāpīgāk to būs pateikt tam, kas vismazāk (un visvairāk) pie tās ir vainīgs (Nav un ir).Nav tāpēc, ka to nepazinās. Un tieši tāpēc to izdarīt būs vissāpīgāk.Nevar būt, ka tas viss notiek tikai manī, nevar būt, ka ir cilvēks, kuram pilnīgi viss manī patīk un nekas nekrīt uz nerviem (Kaut gan viņš pats tā apgalvo), man tie liekas vistīrākie meli, jo pati esmu cilvēks, kam ļoti ātri daudzkas sakrīt uz nerviem. Perfektu cilvēku taču nav, tāpēc nekad nevar būt tā, ka pilnīgi viss šajā cilvēkā patiktu, nevar un viss!

Man vajadzētu būt priecīgai, vajadzētu... Bet šajā brīdī es tā justies vnk nemāku. Tāpēc, ka ir tik sasodīti daudz pretrunu- smakšanas sajūta, dusmas, žēlums un kaut kas dziļāks, stiprāks, kas vieno un, ko nemaz tik viegli nevar pārraut, tāda kā dzīvības saite (Nezinu, kā lai to savādāk nosauc), bez kuras var sajukt prātā.

Tomēr nepamet sajūta, ka no manis prasa to, kas es neesmu, nekad neesmu bijusi un nekad arī nebūšu.Tāpēc, ka tā, kas ir es vienmēr laužas uz āru, nav jēgas to censties pāraudzināt pa savam. Un es neredzu tajā neko sliktu, ka man ir grūti visu laiku stāvēt malā, nekur neiesaistīties utt, slikti ir tas, ka no manis to prasa, jo pats prasītājs ir tāds. Un tas uzdzen dusmas.