Dance me to the end of love - Post a comment

Vakar no Dziesmusvētku gājiena mājās atvilkos vnk pārmocījusies un tuvu pie ģībšanas (Bija šausmīgi nelabi). Šajā ziņā priecājos, ka man vakarā nebija jādzied estrādē, savādāk es patiešām būtu paģībusi (Man visi mēģinājumi sākas tikai nākamnedēļas nogalē, tie paši pūtējorķestra koncertam Doma laukumā). Mums bija jāiet vieniem no pēdējiem (Aiz mums bija tikai kādi 3 kolektīvi un orķestris), gājiens aizkavējās pa vairākām stundām, kuras mums bija jānīkst Jaunielā, pietam pašā saulainākajā vietā, ar tautastērpiem mugurā, kamēr citi staigāja krekliņos un šortiņās, nekur diži citur staigāt arī nevarēja, jo kuru katru brīdi varēja sākties kustība (Kura nesākās ļoti ilgi). Beztam mani nepārtraukti fotografēja kaut kādi ārzemnieki un ne tikai. Un tā arī gājiena laikā- sviedri tek acīs, bet dažs labs pilnīgi ar objektīvu sejā gandrīz iebrauc un pēc tam palūdz vēl atkārtot, jo bilde neesot sanākusi. Pēc tam man vairs nebija spēka stāvēt gigantiskajā rindā LU galvenās ēkas Amicā, vilkos mājās un dusmojos uz transportu, kurš ilgi nenāca (Tā sāpēja mugura, it kā kāds to plēstu pušu).