Zilzaļā Stirna

Pavasarī atlidos - ja neizkusīs vai govis viņas pa celam neapēdīs. Citiem vārdiem pilnīgs Dalī.

Nu principā manu neiroelektrisko shēmu uzturēšanai kaut jelkādā kārtībā darīju ko parasti - kaķēnu (reāli pietrūkst uncountable singular plural as in 'that's a lot of fish' latviešu valodā) makšķerēju.

Pārmaiņas pēc atrodu šoreiz digitālās jūras krastā zīmīšu vietu, atveru pudeli, zīmīte. teksts: 'palīgā! mirstīgās lūdzu ka-nafig'

Es domāju notrollēšu. Uznāku, visa baltā, rokas sānos 'Tantiņ, par cik lūdzu bezpersoniska objektifikācija? un vai neatdosiet lētāk ja ņemšu daudz?'

'Nav man objektifikācijas, mums neaug. Ir fascinācija ar viņu emocionāli-seksuālo mīlīgumu un apziņas formu.'

Man ka-pa galvu ar 7 līmeņa 'Flesh to Horseradish', no saving throws. Sēžu, transsubstanciējos. Beidzot noformulējas jautājums: a kas ir 'viņas'?

'Viņas ir viņas. tipa ne tu, govs pelēkā. Vot.'

'BEHOLD THE TRUE MAJESTY OF GALADRIEL!'

'Woooooow'

'Tad nekavēsimies, velti šķiest laiku ir noziegums ja Lielākais Labums gaida'

'Nu labi. bet tu taču esi parasta vai ne? garām jau nepalaidīšu, jebkuras labas, bet kāpēc šito sviestu?'

'Sviests?...principā es kaut ko it kā nupat teicu, tiešā tekstā un nepārprotami'

'Bet es neticu. tev vnk uzmanības deficīts. govs. Un pārstāj - tu nevari pļāpāt un darīt būtisko vienlaikus'

*horseradish transmutation process completes*

Nu kad man beigsies sapņi kuros mani nogalina? Šoreiz ar nazi un pēc sevišķi nejauka un brutāla vingrinājuma nebrīvprātībā. Un mana mentālā integritāte nav šorīt nonesta nafig tikai viena iemesla dēļ. Nomiru ar godu, kā imagoform un warrior, ar low observable kompleksu aktīvu un tā arī nesalauztu. It was a good death. Pēc dekādēm ar daudz sliktākiem murgiem šis atstāj siltu, kaut gan skumju pēcsajūtu.