![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Emmm, te par cik uz to rudenspusi tuvojoties tas kāzu laiks ikurāt iekrīt, ta atmiņā ar nāk vienas tādas interesantas kurās pabiju, tas gan bij jau krietnu laiku atpakaļ, kādi smalkumi varbūt jau pabalējuši bet kopumā atceros dikti labi.
Abi divi vainīgie skaitijās tākā tuvi draugi, un skaidra lieta ka mēs bij to laimīgo vidū kurus ta šamie gribēja redzēt savās dzīves vislaimīgākajās stundās sev līdzās.. Nu jā, pārīts visnotaļ interesants, ja par vīra kungu man īpaši tur nav ko izcelt, cilvāks kā cilvāks, tad par līgavu, lai nebūtu gari un plaši jāstāsta varu minēt ārkārtīgo līdzību (raksturā un izdarībās) ar Hiacinti (tiem kas ir skatījuši lielisko britu sitcom "KEEPING UP APPEARANCES" sapratīs par ko iet runa).
Tad nu savīkstijuši kāzas, kuras līgava bez šaubām, glužī kā augstākminētā seriāla varone, organizāciju ņem savās rokās un pati pa lielam visu darijās, kā saka, turēja roku uz pulsa, jo kurš gan labāk to spētu ja ne viņa. Nu jā, un lai nevienam nerastos aizdomas ka mēs prastu ļaužu, tās tika pasniegtas kā tematiskās kāzas, proti, kāzas pasaku stilā (visu norises laiku man tā arī netapa skaidrs kad tas sāks iedarboties). Tobiš viesiem tika laipni norādīts ka arīdzan jābūt dīvaini tērptiem, varbūt gluži par laumām, rūķiem un citiem ērmiem saģērbties nevajadzētu, bet kautko pēc savas sajēgas iz pasaku pasaules garderobes palienēt gan. Man pat šķiet ka tika minēta liela iespējamība ka katrs viesis iemiesos kādu konkrētu pasaku personāžu, bet varbūt arī kļūdos.
Nu labi, tālāk tā oficiālā daļa, tipa sarakstīšanās, notiek iekš pārsnobotas pils kurā par svētu pienākumu laulāties uzskata ikkatrs kurš grib bildēs izskatīties aplam šiki, jo ēkā, kuras ieeju rotā prasta plāksnīte ar uzrakstu "Dzimttsarakstu nodaļa Nr..." sarakstīties nav smalkais stils. Un tādu gribētāju tai laikā ir papilnam, tapēc visa padarīšana notiek pēc konvejera principa. Labi, tā tāda liriska atkāpe. Scenārijs +/- skaidrs - oficiālais pilī, pēcākais lauku īpašumā, gulēšana teltīs (jo lauku īpašumā mājele ir nosacīta - ar pāris istabām un tikpat daudz guļamvietām). Tātad, galvenais tuss notiek piemājas placī (izskatijās gan pēc ļoti plata iebraucamā ceļa), a gulēšana teltīs. Tas skaidrs ka uzliek par pienākumu ņemt līdzi otro kārtu kuru pārģērbt vakara cēlienam (kur tu to darīsi, īsti nevienu neinteresē, jo telpu izmantošana laikam nebij paredzēta šajā pasākumā). Pēcāk neviļus sāka gribēties lai sāktu līt lai redzētu kas ir paredzēts šādam gadījumam, bet tas diemžēl nenotika un nācās vien pašam iztēlē uzburt dažādas jautras ainiņas. Nu jā, bet atgriežoties pie galvenā...
Gaidot pie pils jaunā pāra ierašanos secinu ka ļauži, kā jau ierasts, īpaši nav ņēmuši pierē tematisko norādījumu par to kā jābūt tērptam kāzās ar pasaku motīviem. Tas tikai apstiprināja domu ka tā ir ļoti normāla parādība ierodoties viesos pie konkrētiem ļautiem.
Un tad ierodas līgava va vsej krase, līgavainis kurš kā jau sākumā nojautām izskatīsies kā papildinājums līgavas iespaidīgaam krāšņumam un tēlam, + vedēji, kautkāds ārzemju onkuls un latviešu maza mēroga slavenība zināmās aprindās. Te jāpiebilst ka līgava, būdama +/- ar tām aprindām tākā drusku saistīta uzlika par svētu pienākumu ieaicināt arī dažus sabiedrībā atpazīstamus ļautus, kuri gan kā novēroju ilgi neuzkavējās.
Tad nu tas svinīgais varēja sākties. Visupirms teju stundu gara garlaicīga ceremonija ar tekstiem par neko, tad papīru parakstīšana un gredzenu maukšana. Tad aptuveni stundu - pusotru garš dirniņš vietējā parkā ar dažiem pīrādziņiem un šampīzeri. Tad beidzot viesi tiek laipni palūgti doties uz lauku īpašumu dīki pavadīt laiku kamēr jaunais pāris izpildīs visus officiāli paredzētos trikus ar tiltiem un citām lietām lai pēcāk ierastos ar noslēpumainiem ģīmjiem un mīklaini smaidītu atbildes vietā uz jautājumu, nu kā... kur bijāt.. bla bla bla... skaidrs, ka viesus patiesībā interesēja kā jaunais vīrs tika galā ar pienākumu pārnest jauno sievu pāri tiltam jo līgavas auguma aprises nebūt neliecina ka tas būtu viegli izdarām, vismaz vienam cilvēkam teju neiespējami.
Bet nu labi. Jaunie ar vedējiem aizbrauc, mēs dodās meklēt to īpašumu kuru pēc ilgāka laika tomēr uzejam. Ēst ar sāk tā kā gribēties.... sīkās brokastis sen vairs neskaitās, un,kā pēcāk izrādijās, ne mēs vienīgie tādi. Tā nu, viesi sabraukuši, noparkojušies tuvējā pļaviņā, cits snaikstās ap nojumi kurā paredzēti uzkožamie, tik viss aizbarikadēts un saiminiece vēl tā kā nesteidz iedot kaučko lai vismaz pirmo izsalkumu remdētu, cits steidz turpat aiz auto pārvilkt svinīgo kārtu uz kautko ērtāku, laukos takš esam. Bet tā, baigais booring. Ēst sāk gribēties aizvien vairāk, bet tuvējā bode jādomā ir tikai attālajā mazpilsētā uz kuru vairs nevienam negribas braukt, un tas žīdisms kas valda no tantes puses kura atbild par rijamo sāk jau pieņemt naidīgas aprises. Pēc vairāku stungu garlaikošanās beidzot atbrauc busiņš par kuru visi domā ka papildus rijamo atveda. Bet nekā, tur ir pat kas labāks - ALUS!!! Laiks btw, bij diezgan karsts, tā ka malks auksta alus bij pašā laikā. Alus vedējs protams tika sagaidīts ar ovācijām un viena muca tika jau rauta vaļā vēl pirms pats vedējs no auto bi izrausies. Tas uz laiciņu glāba situāciju, tik alus kā jau alus, lieliski rosina apetīti. Beidzot vellsviņzincikos ierodas arī jaunais pāris. Ja salīdzina sajūsmu ar kādu tika sagaidīts alus vedējs un jaunais pāris, alus vedējs pārliecinoši ieņem pirmo vietu.
To vājo sajūsmu ar kādu tika sagaidīti jaunais pāris, vismaz 70% norakstu uz atvieglojumu par domu ka beidzot varēs tikt pie rijamā. Btw, nedomājiet ka es vienīgais biju tā apsēsts ar ēšanu, pa lielam visiem jau gribējās kas arī tika apspriests laiku pa laikam.
Nu jā, viesi atviegloti uzgavilē! Jaunais pāris ieradies. Nu?! Tad nu pie galda, ja? Lika pagaidīt. Visupirms jāizpilda kautkādas standarta mistiskās procedūras lai tiktu pie ēdamā un jāvazājas līdzi zosu gājienā jaunajam pārim un jātēlo ka ir ārkārtīgi interesanti vērot kā viņi visur sien striķīšus un lentītes un dara vēl kautko kas cilvēkiem, kas rindā pēdējie, paliek acīm neredzams. Āaaa un beidzot tiek iedalīts katram kūkas gabaliņš kurš pēc garšīga alus šķiet kā ņirgāšanās par cilvēku.
Un tad tas notika: pavērās ēdamnojumes priekškars un zibenīgi izveidojās rinda, uz mata kā padomjlaikos pēc desām. Pamatdoma bij kā zviedru galdam, katrs krāmē ko un cik grib, aber nojume maza, ij visi vienlaicīgi iekšā netiek tapēc arī tā rinda izveidojās, ij tie nekaunīgākie kuri pirmie tika iekšā, nemaz i nedomā par līdzcilvēkiem, tikuši iekšā šamie nesteidz iet ārā bet drūzmējas gar bļodām, apspriež ēdamos, prāto kur to visu lērumu salikt, jo šķīvīts ta mazs, a vēlāk var arī nepalikt. Ārā palikušie jau šūmējas bet skaļi kašķi neviens celt negrib, svēta diena kā nekā, ko tur lieki nervus bendēs....
Beigās tomēr arī mēs veiksmīgi tiekam pie ēdamā un noskaņojušies uz rimtu pasēdēšanu ķeramies pie lietas. Bet kas tev deva. Neesi pat lāga kotleti aizkodis kad vedējiem un jaunajam pārim sazin kāpēc ir visi jābuhņī augšā uz kautkādu dziedāšanu. Nolemjam ignorēt šo pasākumu un turpinam ēst. Viesi fiksi tikuši galā ar dziedāšanu, ķeras atkal pie ēdamā, sak, fiksāk izdziedās - fiksāk tiks pie bļodas. Naivie. Knapi paņēmuši dakšu rokā jau atkal tiek saukti kājās jo jaunajam pārim redz griboties kautkādās rotaļās iet vai kautkas tamlīdzīgs.
Vispār, šī te apsēstība ar runāšanu ēšanas laikā būtu ar likumu jāaizliedz. Tas ir diezgan kaitinoši. Tu cilvēks, visu dienu esi rātni bijis līdzās jaunajam pārim, suminājis šamo u.t.t. Un kamēr jams vazājas pa pasauli ar vedējiem tu sēdi ar kurkstošu vēderu un kad jaunajiem labpatīkas ierasties, tev ir jābūt par to sajūsmā. Un tā vietā lai mierīgi tagad paēstu un uzkrātu spēkus nākamajam cēlienam, tevi visādi baksta, kustina, liek dziedāt, dzert tukšā dūšā un citādi traucēt tik svarīgo procesu. Es nezi, bet man reizēm šķiet ka par vedējiem tiek izraudzīti īpaši riebīgi cilvēki ar naidu pret barošanos.
Kas attiecās uz viesiem, jamiem vismaz ir iespēja tik pie brokastīm, ja pasākums nav tālu no civilizācijas, jams var tikt arīdzan kādā bodē vai ēstūzī. A ja ne? Jams ir spiests visu dienu pārtikt no dažiem pīrādziņiem un mazas alkohola devas. Jo vakarā gaidot jauno pāri vari necerēt uz kādu mazumiņa ēdamā, jo aukstais galds ir smuki noservēts savukārt karstajam nav dota komanda pasniegšanai. Jej bogu, nākamreiz, ja nebūšu 100% pārliecināts par vedēju godprātīgumu, ņemšu līdzi tarbiņu ar ēdamo. Labi, kāzu viesis vēl nekas.
A vot piemēram jaunais pāris. Savā kāzu rītā jams mostas diezgan agri, ap 6. Un tad ta sviss sākas - mazgāšanās, ģērbšanās, transporta gaidīšana, kurš tieši šodien sēž vai nu korķī, vai riepa jāmaina. Un tad tu sēdi savā miteklī, nervozē, un skaidrs ka par kautkādu brokastmaizi tev diezin vai grib
esies domāt. Ap plkst. 10 beidzot ir ieradies transports, un tad tev i jābrauc pakaļ līgavai kur tevi līgavas senči sagaida ne jau ar rosoli un kotletēm, bet stiprā glāzīti un druskumu maizes (tāda tradīcija laikam). Tad pēc dažiem rituāliem un pasēdēšanas jūs brauc uz baznīcu, nodaļu, pili whatever... Stundas 2 - 3 ar visu čammāšanos tas viss ir novadīts un jau ir apmēram pēcpusdiena kad uzņemtasi alkohola daudzums ir krietnā pārsvarā pār tiem dažiem nožēlojamajiem pīrādziņiem kurus tu dabūn tikai tad kad esi officiāli parakstijis papīru. Tad vedēji tevi sēdina automobīlī un vēl kādas stundas 5 vazā pa pasauli likdami izpildīt dažādas slodzes vingrinājumus. Un vienīgais mierinājums varbūt ir kāds pīrādziņš kurš aizķēries žaketes kabatā. A ja ne? Tad ap plkst. 19 tu beidzot ierodies svīnību vietā... skaiti 12 stundu laikā tu esi uzņēmis pāris pīrādziņus un aptuveni 0,5 L šampīzera un dažus simtus gramu stiprā. Un arī tad, kad klātais galds ir tikai pāris soļu attālumā, tevi visupirms stundu mocīs ar dažādām pārbaudēm par kurām iznākums tāpat ir skaidrs - derīgs! Un kad tu beidzot esi piesēdis pie galda, tu joprojām nevari cerēt uz maltīti, jo vedējam kuram ir naids uz pārtikas produktu nelietīgu izmantošanu, raus kājās viesus vienu pēc otra lai kautko svarīgu vēstītu. Ak jā, un viņiem parasti vēl ir garš saraksts ar runājamo kas jums jāpasaka, jānovēle... bļin, tu pusi dienas ar mani kopā mašīnā biji, tad nevarēji pateikt?
Vispār, domāju šai te runāšanai būtu jādiedala atsevišķš laika posms, līdzīgi kā ir ielimitēts laiks piem. puķu pasniegšanai, papīru parakstīšanai u.t.t. Kāpēc nevar iedalīt piem. pusstundu, ap plkst. 23 tīri runāšanai. Ticiet man, ij runa skanēs ne tik samocīti ij būs patiesāk. Uhhh kā aizmuldējos....
Tātad atgriežoties pie mēģinājuma paēst.
Redzot ka labi nebūs, neviena nemanīti notinamies uz ēdamtelts pusi lai tur klusumā un mierā beidzot izbaudītu maltīti. Pareizi arī bij, jo pēc tam kad šamie bij izveduši kautkādu rotaļu, jamie sagribēja par sevi dzirdēt ko tauta par viņiem domā, tapēc katram viesim pēc kārtas ar glāzīti rokās nācās melot jaunajam pārim cik brīnišķīgi viņš šodien jūtas un citādi slavēt jauno pāri. Tādā veidā panīcinājuši stiprā alkohola krājumus, viesi atsāka nodarboties ar iesākto, proti, ēdambļodu tukšošanu kurā agrāk siltais ēdiens jau bij palicis auksts. Bet ieturot tradīciju, viesiem neļaut pārēsties, vedēji jau atkal rauj visus kājās - pirmais valsis!
Te nu ir jāuztaisa neliela atkāpe kura jāvelta atsevisķam stāstam par muzikantiem kuru pienākums bija vakara gaitu papildināt ar dzīvo uzstāšanos un kuri ieradās aptuveni vienā laikā ar alu (zīmīgi ne? ). Muzikanti ārēji un arī pēc pārliecības bij ļoti saskaņoti ar saviem instrumentiem - kā vieni tā otri nākuši no tālajiem 80' un jau krietni pabružājušies pa šīm desmitgadēm. Iesākumā es padomāju ka tā ir kautkāda atrakcija, vai būs kāds teatrāls uzvedums, bet šamie mūziķi demonstrēja tik patiesu attieksmi un pārliecību par savu šarmu ka nācās secināt ka tie tomēr ir īsti cilvēki-muzikanti.
Tas kas bunģierim bij starp kājām (kad jams sēdēja) laikam pirms daudz daudz gadiem saucās basbočka, vismaz kautkādas attāli līdzīgas skaņas viņa izdvesa kad pa to tika sists. Otra manta, drobene, izskatījās mantota vēl no vectēva, savukārt šķīvji, vai pareizāk sakot 1 šķīvis, gadu gaitā laikam pielietojumu bija radis ne tikai mūzikas frontē bet arī sadzīvē. Kopumā tas komplekts laikam savas funkcijas tomēr pildija jo no paša mūzikanta puses nekas neliecināja par to, ka kautkas nebūtu kārtībā ar skaņu. Vai nu arī viņš to visu uzskatija par maznozīmīgu priekš tik liela mākslinieka kā viņš. Visumā ļoti kolorīts personāžs kuram trūka puse zobu, bet ņemot vērā ka viņš nepildija vokālās funkcijas, jādomā ka tie viņam arī īpaši nav nepieciešami. Savukārt vokālists, kurš izskatijās kā izkāpis no 70to gadu avīzes par tēmu "muzikants - rokeris no laukiem" sevī apvienoja 2 funkcijas, viņš gan dziedāja, gan arī strinkšķināja kautko attāli līdzīgu ģitārai. Akustiskajai. Varbūt tā arī kādreiz bija akustiskā ģitāra, tik šitam daiktam trūka divu stīgu, bet jādomā ka repurtārs neprasa tik lielu meistarību lai pārvaldītu visas sešas, pie tam viņam arī vēl jādzied. Man gan tagad ir pabalējis no prāta vai tās bērnišķīgi sintētiskās pavadošās skaņas tik radītas ar kāda aizvēsturiska taustiņinstrumenta palīdzību vai arī tā bija kāda advancēta fonogrammas improvizācija, nezinu. Jo, pat ja tur bija arī kāds trešais, viņš laikam nobāla uz abu mākslinieku fona tā ka pat neatminu viņa klātesamību.
Bet nu atgriežoties pie pasākuma, jā, pirmais valsis, vai tas kas ar to bija domāts tika gods godam nogriezts, pēc kā tamī visā tika iesaistīti arī viesi, jādomā ar tādu mērķi lai nedod dies, atkal ķersies pie izvirtībām ar ēdambļodām.
Jau sākotnēji mēs bijām domājuši šo pasākumu pamest vēl pirms pusnakts, bet tad talkā nāca kāds neparedzēts notikums kas neļāva līdz galam izbaudīt šo interesanto pasākumu. Un proti, lapsene, kura man sazinkāpēc ieblieza tieši vēderā no kā man palika pavisam neomulīgi un dūšīgi ap sūdu ka nācās teikt visiem ardievas, novēlēt viesiem izturību un jaunam pāri visu pārējo un braukt prom.
Ja godīgi, neteikšu ka šis kāzu apmeklējums bij sevišķi aizraujoš tajā brīdī, savukārt tagad to atceroties smiekli nāk, un kas pats labākais, šīs kāzas atcerēšos mūžam, atšķirībā no citām kuras bijušas tik pareizas ka pat atmiņā īsti nav palikušas detaļas.
p.s. tas pasaku motīvs joprojām man miglā tīts... varētu uz muzikantiem to norakstīt, bet līdz galam nepavelk. A varbūt tas bij ieplānots rīta cēlienā? Nezinu.
Abi divi vainīgie skaitijās tākā tuvi draugi, un skaidra lieta ka mēs bij to laimīgo vidū kurus ta šamie gribēja redzēt savās dzīves vislaimīgākajās stundās sev līdzās.. Nu jā, pārīts visnotaļ interesants, ja par vīra kungu man īpaši tur nav ko izcelt, cilvāks kā cilvāks, tad par līgavu, lai nebūtu gari un plaši jāstāsta varu minēt ārkārtīgo līdzību (raksturā un izdarībās) ar Hiacinti (tiem kas ir skatījuši lielisko britu sitcom "KEEPING UP APPEARANCES" sapratīs par ko iet runa).
Tad nu savīkstijuši kāzas, kuras līgava bez šaubām, glužī kā augstākminētā seriāla varone, organizāciju ņem savās rokās un pati pa lielam visu darijās, kā saka, turēja roku uz pulsa, jo kurš gan labāk to spētu ja ne viņa. Nu jā, un lai nevienam nerastos aizdomas ka mēs prastu ļaužu, tās tika pasniegtas kā tematiskās kāzas, proti, kāzas pasaku stilā (visu norises laiku man tā arī netapa skaidrs kad tas sāks iedarboties). Tobiš viesiem tika laipni norādīts ka arīdzan jābūt dīvaini tērptiem, varbūt gluži par laumām, rūķiem un citiem ērmiem saģērbties nevajadzētu, bet kautko pēc savas sajēgas iz pasaku pasaules garderobes palienēt gan. Man pat šķiet ka tika minēta liela iespējamība ka katrs viesis iemiesos kādu konkrētu pasaku personāžu, bet varbūt arī kļūdos.
Nu labi, tālāk tā oficiālā daļa, tipa sarakstīšanās, notiek iekš pārsnobotas pils kurā par svētu pienākumu laulāties uzskata ikkatrs kurš grib bildēs izskatīties aplam šiki, jo ēkā, kuras ieeju rotā prasta plāksnīte ar uzrakstu "Dzimttsarakstu nodaļa Nr..." sarakstīties nav smalkais stils. Un tādu gribētāju tai laikā ir papilnam, tapēc visa padarīšana notiek pēc konvejera principa. Labi, tā tāda liriska atkāpe. Scenārijs +/- skaidrs - oficiālais pilī, pēcākais lauku īpašumā, gulēšana teltīs (jo lauku īpašumā mājele ir nosacīta - ar pāris istabām un tikpat daudz guļamvietām). Tātad, galvenais tuss notiek piemājas placī (izskatijās gan pēc ļoti plata iebraucamā ceļa), a gulēšana teltīs. Tas skaidrs ka uzliek par pienākumu ņemt līdzi otro kārtu kuru pārģērbt vakara cēlienam (kur tu to darīsi, īsti nevienu neinteresē, jo telpu izmantošana laikam nebij paredzēta šajā pasākumā). Pēcāk neviļus sāka gribēties lai sāktu līt lai redzētu kas ir paredzēts šādam gadījumam, bet tas diemžēl nenotika un nācās vien pašam iztēlē uzburt dažādas jautras ainiņas. Nu jā, bet atgriežoties pie galvenā...
Gaidot pie pils jaunā pāra ierašanos secinu ka ļauži, kā jau ierasts, īpaši nav ņēmuši pierē tematisko norādījumu par to kā jābūt tērptam kāzās ar pasaku motīviem. Tas tikai apstiprināja domu ka tā ir ļoti normāla parādība ierodoties viesos pie konkrētiem ļautiem.
Un tad ierodas līgava va vsej krase, līgavainis kurš kā jau sākumā nojautām izskatīsies kā papildinājums līgavas iespaidīgaam krāšņumam un tēlam, + vedēji, kautkāds ārzemju onkuls un latviešu maza mēroga slavenība zināmās aprindās. Te jāpiebilst ka līgava, būdama +/- ar tām aprindām tākā drusku saistīta uzlika par svētu pienākumu ieaicināt arī dažus sabiedrībā atpazīstamus ļautus, kuri gan kā novēroju ilgi neuzkavējās.
Tad nu tas svinīgais varēja sākties. Visupirms teju stundu gara garlaicīga ceremonija ar tekstiem par neko, tad papīru parakstīšana un gredzenu maukšana. Tad aptuveni stundu - pusotru garš dirniņš vietējā parkā ar dažiem pīrādziņiem un šampīzeri. Tad beidzot viesi tiek laipni palūgti doties uz lauku īpašumu dīki pavadīt laiku kamēr jaunais pāris izpildīs visus officiāli paredzētos trikus ar tiltiem un citām lietām lai pēcāk ierastos ar noslēpumainiem ģīmjiem un mīklaini smaidītu atbildes vietā uz jautājumu, nu kā... kur bijāt.. bla bla bla... skaidrs, ka viesus patiesībā interesēja kā jaunais vīrs tika galā ar pienākumu pārnest jauno sievu pāri tiltam jo līgavas auguma aprises nebūt neliecina ka tas būtu viegli izdarām, vismaz vienam cilvēkam teju neiespējami.
Bet nu labi. Jaunie ar vedējiem aizbrauc, mēs dodās meklēt to īpašumu kuru pēc ilgāka laika tomēr uzejam. Ēst ar sāk tā kā gribēties.... sīkās brokastis sen vairs neskaitās, un,kā pēcāk izrādijās, ne mēs vienīgie tādi. Tā nu, viesi sabraukuši, noparkojušies tuvējā pļaviņā, cits snaikstās ap nojumi kurā paredzēti uzkožamie, tik viss aizbarikadēts un saiminiece vēl tā kā nesteidz iedot kaučko lai vismaz pirmo izsalkumu remdētu, cits steidz turpat aiz auto pārvilkt svinīgo kārtu uz kautko ērtāku, laukos takš esam. Bet tā, baigais booring. Ēst sāk gribēties aizvien vairāk, bet tuvējā bode jādomā ir tikai attālajā mazpilsētā uz kuru vairs nevienam negribas braukt, un tas žīdisms kas valda no tantes puses kura atbild par rijamo sāk jau pieņemt naidīgas aprises. Pēc vairāku stungu garlaikošanās beidzot atbrauc busiņš par kuru visi domā ka papildus rijamo atveda. Bet nekā, tur ir pat kas labāks - ALUS!!! Laiks btw, bij diezgan karsts, tā ka malks auksta alus bij pašā laikā. Alus vedējs protams tika sagaidīts ar ovācijām un viena muca tika jau rauta vaļā vēl pirms pats vedējs no auto bi izrausies. Tas uz laiciņu glāba situāciju, tik alus kā jau alus, lieliski rosina apetīti. Beidzot vellsviņzincikos ierodas arī jaunais pāris. Ja salīdzina sajūsmu ar kādu tika sagaidīts alus vedējs un jaunais pāris, alus vedējs pārliecinoši ieņem pirmo vietu.
To vājo sajūsmu ar kādu tika sagaidīti jaunais pāris, vismaz 70% norakstu uz atvieglojumu par domu ka beidzot varēs tikt pie rijamā. Btw, nedomājiet ka es vienīgais biju tā apsēsts ar ēšanu, pa lielam visiem jau gribējās kas arī tika apspriests laiku pa laikam.
Nu jā, viesi atviegloti uzgavilē! Jaunais pāris ieradies. Nu?! Tad nu pie galda, ja? Lika pagaidīt. Visupirms jāizpilda kautkādas standarta mistiskās procedūras lai tiktu pie ēdamā un jāvazājas līdzi zosu gājienā jaunajam pārim un jātēlo ka ir ārkārtīgi interesanti vērot kā viņi visur sien striķīšus un lentītes un dara vēl kautko kas cilvēkiem, kas rindā pēdējie, paliek acīm neredzams. Āaaa un beidzot tiek iedalīts katram kūkas gabaliņš kurš pēc garšīga alus šķiet kā ņirgāšanās par cilvēku.
Un tad tas notika: pavērās ēdamnojumes priekškars un zibenīgi izveidojās rinda, uz mata kā padomjlaikos pēc desām. Pamatdoma bij kā zviedru galdam, katrs krāmē ko un cik grib, aber nojume maza, ij visi vienlaicīgi iekšā netiek tapēc arī tā rinda izveidojās, ij tie nekaunīgākie kuri pirmie tika iekšā, nemaz i nedomā par līdzcilvēkiem, tikuši iekšā šamie nesteidz iet ārā bet drūzmējas gar bļodām, apspriež ēdamos, prāto kur to visu lērumu salikt, jo šķīvīts ta mazs, a vēlāk var arī nepalikt. Ārā palikušie jau šūmējas bet skaļi kašķi neviens celt negrib, svēta diena kā nekā, ko tur lieki nervus bendēs....
Beigās tomēr arī mēs veiksmīgi tiekam pie ēdamā un noskaņojušies uz rimtu pasēdēšanu ķeramies pie lietas. Bet kas tev deva. Neesi pat lāga kotleti aizkodis kad vedējiem un jaunajam pārim sazin kāpēc ir visi jābuhņī augšā uz kautkādu dziedāšanu. Nolemjam ignorēt šo pasākumu un turpinam ēst. Viesi fiksi tikuši galā ar dziedāšanu, ķeras atkal pie ēdamā, sak, fiksāk izdziedās - fiksāk tiks pie bļodas. Naivie. Knapi paņēmuši dakšu rokā jau atkal tiek saukti kājās jo jaunajam pārim redz griboties kautkādās rotaļās iet vai kautkas tamlīdzīgs.
Vispār, šī te apsēstība ar runāšanu ēšanas laikā būtu ar likumu jāaizliedz. Tas ir diezgan kaitinoši. Tu cilvēks, visu dienu esi rātni bijis līdzās jaunajam pārim, suminājis šamo u.t.t. Un kamēr jams vazājas pa pasauli ar vedējiem tu sēdi ar kurkstošu vēderu un kad jaunajiem labpatīkas ierasties, tev ir jābūt par to sajūsmā. Un tā vietā lai mierīgi tagad paēstu un uzkrātu spēkus nākamajam cēlienam, tevi visādi baksta, kustina, liek dziedāt, dzert tukšā dūšā un citādi traucēt tik svarīgo procesu. Es nezi, bet man reizēm šķiet ka par vedējiem tiek izraudzīti īpaši riebīgi cilvēki ar naidu pret barošanos.
Kas attiecās uz viesiem, jamiem vismaz ir iespēja tik pie brokastīm, ja pasākums nav tālu no civilizācijas, jams var tikt arīdzan kādā bodē vai ēstūzī. A ja ne? Jams ir spiests visu dienu pārtikt no dažiem pīrādziņiem un mazas alkohola devas. Jo vakarā gaidot jauno pāri vari necerēt uz kādu mazumiņa ēdamā, jo aukstais galds ir smuki noservēts savukārt karstajam nav dota komanda pasniegšanai. Jej bogu, nākamreiz, ja nebūšu 100% pārliecināts par vedēju godprātīgumu, ņemšu līdzi tarbiņu ar ēdamo. Labi, kāzu viesis vēl nekas.
A vot piemēram jaunais pāris. Savā kāzu rītā jams mostas diezgan agri, ap 6. Un tad ta sviss sākas - mazgāšanās, ģērbšanās, transporta gaidīšana, kurš tieši šodien sēž vai nu korķī, vai riepa jāmaina. Un tad tu sēdi savā miteklī, nervozē, un skaidrs ka par kautkādu brokastmaizi tev diezin vai grib
esies domāt. Ap plkst. 10 beidzot ir ieradies transports, un tad tev i jābrauc pakaļ līgavai kur tevi līgavas senči sagaida ne jau ar rosoli un kotletēm, bet stiprā glāzīti un druskumu maizes (tāda tradīcija laikam). Tad pēc dažiem rituāliem un pasēdēšanas jūs brauc uz baznīcu, nodaļu, pili whatever... Stundas 2 - 3 ar visu čammāšanos tas viss ir novadīts un jau ir apmēram pēcpusdiena kad uzņemtasi alkohola daudzums ir krietnā pārsvarā pār tiem dažiem nožēlojamajiem pīrādziņiem kurus tu dabūn tikai tad kad esi officiāli parakstijis papīru. Tad vedēji tevi sēdina automobīlī un vēl kādas stundas 5 vazā pa pasauli likdami izpildīt dažādas slodzes vingrinājumus. Un vienīgais mierinājums varbūt ir kāds pīrādziņš kurš aizķēries žaketes kabatā. A ja ne? Tad ap plkst. 19 tu beidzot ierodies svīnību vietā... skaiti 12 stundu laikā tu esi uzņēmis pāris pīrādziņus un aptuveni 0,5 L šampīzera un dažus simtus gramu stiprā. Un arī tad, kad klātais galds ir tikai pāris soļu attālumā, tevi visupirms stundu mocīs ar dažādām pārbaudēm par kurām iznākums tāpat ir skaidrs - derīgs! Un kad tu beidzot esi piesēdis pie galda, tu joprojām nevari cerēt uz maltīti, jo vedējam kuram ir naids uz pārtikas produktu nelietīgu izmantošanu, raus kājās viesus vienu pēc otra lai kautko svarīgu vēstītu. Ak jā, un viņiem parasti vēl ir garš saraksts ar runājamo kas jums jāpasaka, jānovēle... bļin, tu pusi dienas ar mani kopā mašīnā biji, tad nevarēji pateikt?
Vispār, domāju šai te runāšanai būtu jādiedala atsevišķš laika posms, līdzīgi kā ir ielimitēts laiks piem. puķu pasniegšanai, papīru parakstīšanai u.t.t. Kāpēc nevar iedalīt piem. pusstundu, ap plkst. 23 tīri runāšanai. Ticiet man, ij runa skanēs ne tik samocīti ij būs patiesāk. Uhhh kā aizmuldējos....
Tātad atgriežoties pie mēģinājuma paēst.
Redzot ka labi nebūs, neviena nemanīti notinamies uz ēdamtelts pusi lai tur klusumā un mierā beidzot izbaudītu maltīti. Pareizi arī bij, jo pēc tam kad šamie bij izveduši kautkādu rotaļu, jamie sagribēja par sevi dzirdēt ko tauta par viņiem domā, tapēc katram viesim pēc kārtas ar glāzīti rokās nācās melot jaunajam pārim cik brīnišķīgi viņš šodien jūtas un citādi slavēt jauno pāri. Tādā veidā panīcinājuši stiprā alkohola krājumus, viesi atsāka nodarboties ar iesākto, proti, ēdambļodu tukšošanu kurā agrāk siltais ēdiens jau bij palicis auksts. Bet ieturot tradīciju, viesiem neļaut pārēsties, vedēji jau atkal rauj visus kājās - pirmais valsis!
Te nu ir jāuztaisa neliela atkāpe kura jāvelta atsevisķam stāstam par muzikantiem kuru pienākums bija vakara gaitu papildināt ar dzīvo uzstāšanos un kuri ieradās aptuveni vienā laikā ar alu (zīmīgi ne? ). Muzikanti ārēji un arī pēc pārliecības bij ļoti saskaņoti ar saviem instrumentiem - kā vieni tā otri nākuši no tālajiem 80' un jau krietni pabružājušies pa šīm desmitgadēm. Iesākumā es padomāju ka tā ir kautkāda atrakcija, vai būs kāds teatrāls uzvedums, bet šamie mūziķi demonstrēja tik patiesu attieksmi un pārliecību par savu šarmu ka nācās secināt ka tie tomēr ir īsti cilvēki-muzikanti.
Tas kas bunģierim bij starp kājām (kad jams sēdēja) laikam pirms daudz daudz gadiem saucās basbočka, vismaz kautkādas attāli līdzīgas skaņas viņa izdvesa kad pa to tika sists. Otra manta, drobene, izskatījās mantota vēl no vectēva, savukārt šķīvji, vai pareizāk sakot 1 šķīvis, gadu gaitā laikam pielietojumu bija radis ne tikai mūzikas frontē bet arī sadzīvē. Kopumā tas komplekts laikam savas funkcijas tomēr pildija jo no paša mūzikanta puses nekas neliecināja par to, ka kautkas nebūtu kārtībā ar skaņu. Vai nu arī viņš to visu uzskatija par maznozīmīgu priekš tik liela mākslinieka kā viņš. Visumā ļoti kolorīts personāžs kuram trūka puse zobu, bet ņemot vērā ka viņš nepildija vokālās funkcijas, jādomā ka tie viņam arī īpaši nav nepieciešami. Savukārt vokālists, kurš izskatijās kā izkāpis no 70to gadu avīzes par tēmu "muzikants - rokeris no laukiem" sevī apvienoja 2 funkcijas, viņš gan dziedāja, gan arī strinkšķināja kautko attāli līdzīgu ģitārai. Akustiskajai. Varbūt tā arī kādreiz bija akustiskā ģitāra, tik šitam daiktam trūka divu stīgu, bet jādomā ka repurtārs neprasa tik lielu meistarību lai pārvaldītu visas sešas, pie tam viņam arī vēl jādzied. Man gan tagad ir pabalējis no prāta vai tās bērnišķīgi sintētiskās pavadošās skaņas tik radītas ar kāda aizvēsturiska taustiņinstrumenta palīdzību vai arī tā bija kāda advancēta fonogrammas improvizācija, nezinu. Jo, pat ja tur bija arī kāds trešais, viņš laikam nobāla uz abu mākslinieku fona tā ka pat neatminu viņa klātesamību.
Bet nu atgriežoties pie pasākuma, jā, pirmais valsis, vai tas kas ar to bija domāts tika gods godam nogriezts, pēc kā tamī visā tika iesaistīti arī viesi, jādomā ar tādu mērķi lai nedod dies, atkal ķersies pie izvirtībām ar ēdambļodām.
Jau sākotnēji mēs bijām domājuši šo pasākumu pamest vēl pirms pusnakts, bet tad talkā nāca kāds neparedzēts notikums kas neļāva līdz galam izbaudīt šo interesanto pasākumu. Un proti, lapsene, kura man sazinkāpēc ieblieza tieši vēderā no kā man palika pavisam neomulīgi un dūšīgi ap sūdu ka nācās teikt visiem ardievas, novēlēt viesiem izturību un jaunam pāri visu pārējo un braukt prom.
Ja godīgi, neteikšu ka šis kāzu apmeklējums bij sevišķi aizraujoš tajā brīdī, savukārt tagad to atceroties smiekli nāk, un kas pats labākais, šīs kāzas atcerēšos mūžam, atšķirībā no citām kuras bijušas tik pareizas ka pat atmiņā īsti nav palikušas detaļas.
p.s. tas pasaku motīvs joprojām man miglā tīts... varētu uz muzikantiem to norakstīt, bet līdz galam nepavelk. A varbūt tas bij ieplānots rīta cēlienā? Nezinu.