[Jaunākais][Arhivētais][Draugi][Par sevi]
| Marts 22., 2010 | |
|---|---|
| 17:50 [Link] |     Vai nav paradoksāli, ka vairums cilvēku uz šīs pasaules tiecās atrast otru pusīti un cer, ka ar šo cilvēku pavadīs līdz mūža beigām? Bet kāpēc tad tie paši cilvēki, kas atraduši to otro, maina savas domas un atkal grib būt brīvi, veltīt laiku savai attīstībai, pārtraucot to ko reiz tik kvēli alkuši un meklējuši? Zinu, ne viss ir mūžīgs un vienīgais ar ko tu būsi kopā visu mūžu esi tu pats, bet kāpēc jāsabrūk tiem sapņiem, ko esam radījuši tad, kad bijām vieni un alkām atrast otru savu pusīti? Kas ar cilvēkiem notiek, ka viņi tā rīkojās un sāpina sevi un citus? Man likās, ka sāpēm nevajadzētu mūs piemeklēt,nu, bet tas tikai man likās, jo mums taču ir sācis iepatikties sevi sāpināt, jo laikam jau nezinām kā tik laukā no šī vāveres rata, lai spētu pacelties aukstākos extistences līmenjos. |
| Comments | |
Well I can tell you this then - atrodot otro pusīti var arī turpināt savu attīstību, bet ir svarīgi nepazaudēt kontaktu un neieslīgt rutīnā, bet vēl vairāk censties pārsteigt vienam otru. Nedrīkst padoties, lai cik sāpīgi nebūtu, jo tās stiprākās saites veidojas caur sāpēm. Pepper and salt. Iesaku vēlreiz noskatīties filmu - Fireproof. ;) Turies. (Reply to this) (Thread) | |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}