|
[Feb. 7th, 2005|09:08 pm] |
Ņuņņim atkal auri. Atkal vazājas pa māju - ņur! ņur! Miķelis besījās āra. Šņāc un rūc uz to uzbāzīgo, pavieglo sievieti.
Minna, savukārt, greizsirdības lēkmēs uzbrūk Miķelim (kaut gan Miķim nemaz domas nav šļūkt pa kreisi ar to sīko). Minna kartīgi ar abām ķepām Miķeli pa laikam iepļaukā - pa purnu! pa purnu! cūka! visi vīrieši čūkas! tas nekas, ka nedrāž Ņuņņi, bet noteikti par to ir domājis!
Miķim pa laikam tas viss ir par daudz! Stulbās bābas! Un tad Minna tiek kārtīgi izplucināta - tā ka spalvas put. Vēkšķieni ir tādi, ka liekas- pēdējā stundiņa klāt.
Un tad Miķelīc nāk, lai es viņu pažēloju. Un tad man jāžēlo. Pēc tam viņš saka - taisi vaļā durvis, laid saimnieku mājās. Viņš, kā vīrieša cilvēks, mani sapratīs un ieviesīs kārtību.
Es saku - nav vēl tur saimnieka. Viņš vēl darbā.
Miķis - nekas, nekas! Taisi vaļā durvis! Ja nu viņš jau ir tur! Apskatīsimies!
Apskatījāmies. Nav. Ek... |
|
|