|
Nov. 6th, 2013|11:09 am |
Mani tā ēšana ne tik daudz satrauca kā uzvedība vispār. Kāpēc normāli zīdaiņi ķērc, kad viņus ģērbj, bet manējais apmierināts murkšķ un par "palīdz" pareizajos brīžos pats bāž rokas piedurknēs un ceļ dibenu gaisā, lai bikses var sakārtot. Kāpēc viņi tik ātri iemācījās visu nakti gulēt. Kāpēc mani bērni ar visiem pieklājīgi sveicinās un runājas, bet nelien zem galda un nekož ciemiņiem kājās. Zin, ir tas nejēdzīgais stiliņš, kad mātes runājas, bet bērns tēlo duraku, dumji smaida un sūkā īkšķi, kad tiek uzrunāts. Manējie runājas kā cilvēki.
Vārdu sakot, kāpēc citi bērni kā bērni, bet mani tā kā tikko no pieklājīgas uzvedības akadēmijas.
Jo man jau likās, ka es viņiem maz uzmanības pievēršu un speciāli neaudzinu.
Bet tā sanāk, ka ir labāk - jo mazāk ar viņiem ķuķinās, jo patstāvīgāki un saprātīgāki viņi paliek. Un, jo viņu vairāk, jo labāk tas redzams. Trijiem gabaliem katru soli tomēr nevar izkontrolēt.
Un tiešām ir labi, ka ar visādiem ikdienas darbiem viņi paši tiek galā, jo tad mums paliek vairāk laika kopā riču-raču uzspēlēt. |
|