|
Jan. 2nd, 2013|02:57 pm |
Mīl katrs baltu maizes riku,
es mīlu lauku rudens pliku,\\
kad tas stāv kluss un atbrīvots,
kad beidzies apkūlību gods,
nekas nav palicis vairs topus,
viss savācies un beidzies kopus
mēs varam, brāļi, pasēdēt,
un norunāt, ka vairāk pret
viens otru sliktu nedarīsim,
jo mūži ir kā rudzi īsi,
un galā viena vārpa vien;
pat, ja nav vēja katru dien'
es otrai vārpai paklanos,
es negaidu, ka man ko dos,
stāvu stiebra zaļā kātā,
man tikai ziedēšana prātā,
un graudi,
ko es tikko jaušu,
tie manī ir jau mūsu ļaužu. |
|