| Dēmonu izdzīšana |
[Apr. 25th, 2004|11:45 pm] |
- Vecomamm, kad nāksi mani apraudzīt, ņem vērā, ka tagad esmu citā slimnīcas nodaļā.
- Kāpēc? Vai kas noticis?
- Jā, man atrada gonoreju...
- Kā, bet tev taču ar vīriešiem nekas nav bijis, vai ne tā?
- Nu tā gluži nav... Mums ar manu draugu...
- Ak tā gan! Nu zini... Es zvanu tavai mātei!
Viņa iegāja atpakaļ savā slimnīcas palātā, apsēdās uz gultas un sēdēja kā nemaņā. Galvā domas nāca un gāja, bet viņa tās nemanīja. Tas, kas bija noticis, nebija viņas prātam aptverams...
Pēc laika viņu apciemoja māte. Māte histēriski raudāja un sauca meitu par mauku (lūk, šī bija tā reize, kad viņu tā nosauca pirmo reizi. Kaut kā tā sagadījās, ka šajā vārda viņu sauca tikai tuvākie cilvēki - pēc laiciņa to izdarīs viņas vīrs).
- Kā tu varēji! Kā tu varēji man to nodarīt! - māte vaimanāja - Un kā viņam nebija kauna!? Pavedināt mazu bērnu!
Viņa neko neteica, tikai nodomāja - Māt, man sāp! Māt, mēs mīlam viens otru! māt, mēs tik un tā paliksim kopā! Māt, tu esi nodevēja!
Māte turpināja - Es viņu iesūdzēšu tiesā! Viņš ir pavedinājis nepilngadīgu bērnu!
Tad viņa neizturēja - Labi! Bet ņem vērā, ka tad es iesūdzēšu tiesā tavu vīru! Un kā TEV nav kauna dzīvot kopā ar veci, kas man visu dzīvi sacūkojis!? Viņš man uzmācās jau kopš man bija pieci vai seši gadi! Viņa dēļ man visi vīrieši vienmēr šķituši pretīgi!
- Tajā vecumā tev vēl par vīriešiem nebija jādomā!
Šajā brīdī viņai atkal kāds iespēra pa pakrūti, un viņa uzzināja, cik patiesi spēj nīst. |
|
|
