| Aizvakar izraku vienu mīļu grāmateli |
[Oct. 11th, 2004|10:05 am] |
Svēts dārzā krūms,
lūdz putns savu dievu.
Un pēkšņi klausos -,
manu dievu lūdz!
Es ieraudzīju dārzā balto ievu
tik pēkšņi, tā, kā nav nekad vēl būts.
Zīdastes apsēdušas Līgatni.
Svirrr!
Svirrr!
Manā dārzā.
Un tad es atcerējos to Ziedoņa grāmatu.
Un tad es izlasīju to dzejoli.
Un tad es atcerējos vienu putnu, kas mani aizkustināja tik pat stipri kā šīs rindiņas.
Tas bija balts ģipša putns. Patiesībā nenosakāms radījums ar putna galvu. Tāds kā mūks vai mācītājs garā paltrakā ar putna galvu. Viņš stāvēja rokas salicis un galvu pieliecis lūdza dievu. Principā māksliniece gribēja laikam pateikt to pašu, ko Ziedonis, tikai izteiksmes līdzeklis drusku cits.
Neatceros tās mākslinieces vārdu. Bet viņai vēl tajā pašā Brīvības ielas veikalā (tur, kur tas Bingo salons) bija tādas gliemežtantiņas. Tādas kā samiegojušās meitenes līda laukā no gliemežu mājiņām. Nu neatceros es viņas (man liekas, tā bija viņa) vārdu. Jums arī nekas prātā nenāk?
Mazi melni gliemezīši,
drīz būs lietus, zāļu smakas.
Mazi skaisti gliemezīši
lien uz betonētas takas...
Atkal Ziedonc.
Bet es gribētu sev tādu baltu ģipša putnu. Kas nu to zin, kur viņš ir aizceļojis. |
|
|
