| |
[Aug. 4th, 2008|12:27 pm] |
03.07.1997.
Zini, vienu dienu es tomēr uztaisīju savādāku kā pārējās. Kādu vakaru es mocīju tos pašus „Nožēlojamos”. Kuka bļāva, lai es slēdzot ārā gaismu. Nu labi, paņēmu mazo lampiņu, lasu tālāk. Šī atkal taurē. Vēlāk gan aizmiga. Ap 24-iem pamodās un sāka atkal labi garu monologu: „ Nabaga veco invalīdu, nabaga veco invalīdu...aijaijai!”
Tāda iedvesma viņai sen nebija bijusi. Runāja ar tādu izteiksmi. Tik teatrāli, ka es pat nobrīnījos. Nu es šai par spīti lasīju līdz diviem. Vēlāk man nenāca miegs. ap pusčetriem izdomāju, ka man jāredz saullēkts. Apskatījos kalendārā, ka saule lec 4:31. Aizgāju līdz jūrai, nācu atpakaļ, 4:15 uzkāpu uz jumta, 4:31 sagaidīju, bet neko īpaši neredzēju. Būtu jāgaida vēl pusstunda, lai ieraudzītu sauli, bet man palika vēsi – kā nekā tikai naktskreklā izlīdusi. Bet tas bija forši. Par odi nekoda. Meža aplipu ar odiem no galvas līdz kājām, bet viņi nemaz nekoda. Laikam nāca sildīties. |
|
|
