|
Feb. 23rd, 2007|09:49 am |
Par šito runājot - http://klab.lv/users/skuka/820485.html
Ja tajā pansionātā personāls ir tādas pat pakaļas, kā Gaiļezera slimnīcā, tad es ij nebrīnos, ka tā būda nosvila rūkdama.
Gaiļezera slimnīcā pakaļas, jo, ja par tantiņām nav, kas pāris LVL māsiņai ķešā ieripina, tad tantiņa guļ neēdusi. Kad visi parijuši un putra sen atdisusi, tad kāds varbūt viņai ko iebaros. Tantes un onkuļi vazājās bez pieskatīšanas. "Dāmas" atnāca tik uz špricēšanas laiku.
Ai, es tad biju par sīku, lai kaut kādu kārtību ieviestu. Vienkārši gāju barot tanti pati. Tad protams kolēģi - vai vai ak vai - tas nav tavs pienākums! Aber ko man darīt, ja man to cilvēku žēl.
Laigan esmu pāris reizes dabūjusi ciest dēļ tā, ka žēl un sapinos tā, ka netieku ārā, bet nu tomēr. Neskatoties uz visu manu šausmīgo raksturu, es nevaru pieļaut to, ka cilvēks manu acu priekšā bezjēdzīgi cieš. Tieši tas bezjēdzīgums laikam kaitina. Tas, ka nu ir taču tik viegli paņemt karoti un to zupu iebarot. Būtībā no pāris vienkāršām darbībām mainās pasaule kāda cilvēka galvā.
Nē - te pat runa nav par to, vai tas cilvēks to ir/nav pelnījis.
Ai, es pat nezinu, par ko ir runa! Stulbā empātija laikam. |
|