| |
[Jan. 3rd, 2007|04:28 pm] |
Vajadzētu iet un kolēģim sačiņit datoru, bet negribas. Kaut kas tamā cilvēkā man vairs nepatīk. Tik vrednijs palicis. Pē!
I kāpēc cilvēki ar gadiem samaitājas?
Nē - ai mīn - samaitājas ne tā kā es, kad nemāk vairs sarkt par veču rupjībām, bet tādā nozīme, ka paliek tādi dzīvē vīlušies nejauceņi, kas lāgā pasmieties bez 100 gramiem nemāk.
Nez varbūt man ir paveicies, ka mani jau bērnībā dzīve iemeta sūdos līdz acīm, tāpēc tagad liekas, ka kļūst aizvien labāk. |
|
|
