| |
[Aug. 11th, 2014|05:49 pm] |
Ir pagājusi pirmā darba nedēļa pēc garā atvaļinājuma, un pat uzsākta otrā.
Veltas bija cerības, ka sākumā varbūt varēšu tā lēnām uzsākt, kamēr pieradīšu. Jau trešajā dienā paliku darbā līdz pusastoņiem. Mājās biju ap vienpadsmitiem.
Mazais Rullītis cīnās pa dzīvi un mēdz būt čīkstīgs, kad mani redz. Kad neredz, tad aizmirstas un pievēršas māsai un brālim.
Kārtējo reizi raisās pārdomas, vai es gribu šitā dzīvot vai tomēr savādāk.
Labāk bez naudas, bet mājās vai ar naudu, bet bez bērniem.
Mana bērnība pagāja bez naudas, bet kopā ar daudz cilvēkiem, kas viens otru necieta. Tāpēc man tas pirmais variants liekas apšaubāms.
Un, atklāti sakot, es nemaz tā nealkstu mājās tupēt. Sirdsapziņa moca, jo man šķiet, ka knariņiem manis trūkst. Es pati bez viņiem labprāt kādu laiciņu iztieku. Man viņi patīk dozēti.
Vot tāda es briesmīga māte.
Kaut gan, agraāk jau arī smalkās dāmas atdeva bērnus auklēm audzināt. I neko. Izauga visādi baroni un markīzi. Drusku traumēti, bet nekas. |
|
|