| |
[Feb. 8th, 2013|11:26 am] |
Jocīgi, bet man nezkāpēc ar papēžzābakiem ir vieglāk, nekā bez. Un es biju domājusi, ka visi papēži jāliek archīvā.
Ar papēžiem kaut kā vairāk sanāk sevi saturēt rāmjos - mugura taisnāka un vispār. Varbūt tāpec vieglāk.
Ai, vispār pigori ar to, kā visu laiku meklēju, kā ērtāk.
Izrādās jaunais pupturis arī bija vērtīgs ieguldījums, jo, ak brīnumi, pēkšņi kļuva vieglāk elpot! :)
Izrādās, ka tie daži centimetri ir traki no svara. Un es domāju, ka vienkārši paelpot nevaru. Vakar uzrikšoju ARSā uz piekto stāvu bez aizdusas. Ha!
Bet tas vecais pupturis tak nemaz tik traki nespieda.
Un vispār, vakar izstijās, ka tas būs puika. Bet tā droši zināšu 20-tajā dātumā.
Ja tas ir puika, tad G būs traki paveicies, jo man ir dažas tonnas rōzā Knopkas cacku, kuras varēšu visas laist tālāk. Bet man būs pamatīgas ziepes, jo Knopkai bezmaz visas drēbes ir sadāvinātas tik nepārprotami meiteņu, ka mazais brālis dabūs diņģēt no citām kolēģēm un draudzenēm. Ir jau te vēl daži bēbju puiki bijuši. :D |
|
|
| |
[Feb. 8th, 2013|12:17 pm] |
Un man ir problēma.
Puikam skolā kaut kāda trakomāja iestājusies.
Tas, ka viņš visu zaudē tajā skaitā jauno peldcepuri un peldambrilles, pie tā jau pierasts.
Bet viš nāk mājās ar zilumiem. Un koduma rētām. Un priecīgs!
Ai, man tur tas un šitas iebelza/iekoda.
Un viš dod pretī un priecājas.
Nē nu laikam kāmēr viņš nevaimanā, ka viņu apceļ, nav ko sevišķi satraukties. Puiku lietas.
Un tad viņš nes mājās svešas pildspalvas. Nu jau divas ar lampiņām atnesa. Viņam draugs iedeva.
Nu, es tā īsti nezinu ko teikt. Pajautāju, vai tiešām tam puikam nebija žēl. Teicu, lai manējais arī ko smuku uzdāvina. Mums te zaķu dzēšgumijas vairumā. Esot aiznesis zaķi.
Nu, arī laikam kamēr tā puikas vecāki neprasa atpakaļ mantas, nu lai jau...
A ko man teikt? Neņem? Nedrīkst! Tak tik un tā paņems, tikai nerādis. Pildspalva ar gaismiņu tak ir TĀDS dārgums. Es te māte - dura parastās pērku.
Vo tā es te mēģinu regulēt attiecības... |
|
|