| |
[Dec. 10th, 2012|11:03 am] |
Ziemai ir viens trūkums - tā veicina vēdera izejas problēmas.
Kā?
Vienkārši.
Kad es aizeju uz mazmājiņu un novelku bikses, es momentā aizmirstu, kāpēc vispār te nācu. Dibins aizsalst ciet.
Un tā sajūta četros-piecos no rīta, kad guli siltā gultā un saproti, ka ir jāiet...
Jāaizņemas pamperi no sīkās laikam.
Vīrs sola ateju mājā tikai nākamgad.
Un tā visu mūžu. Tad bez sitā ūdens, tad bez vannas, tad bez visa kopā.
Nu, toties starp trijiem dižozoliem un diviem purviem.
Atklāt sakot, reizēm gribas nospļauties uz visiem pieciem hektāriem un šamukt uz civilizāciju.
Bet es jau zinu, ka tas vairs nav iespējams. Es dzīvoklī neietilpstu.
Atliek purpināt par visu un gaidīt jauno māju vēl gadus piecus vismaz. |
|
|
| |
[Dec. 10th, 2012|01:08 pm] |
Tagad gluži nemanot krīt acīs un ausīs viss, kas saistīts ar zīdaiņiem.
Šeku dāma, kas man ļoti patīk, apdzemdējusies - Bļodānu Evelīna (Эвелина Бледанс).
Priecājas par savu mazo dauni.
Ir jau jauki, ka tā, bet es, skatoties to interviju, sapratu, ka es tā tiešām nevarētu.
Varbūt, ja tas būtu pirmais, tad gan paturētu, bet, ja trešajam būtu kādas tik nopietnas kaites prognozējamas, tad gan visdrīzak likvidētu. Nav vairs tik daudz spēka, lai šitā auklētos.
Kad otro gaidīju, tad arī spītējos un negāju uz ģenētiskajām analīzēm. Neaizgāju un viss - lai būtu, kā būdams.
Nu vairs nav pārliecības, ka neiešu.
Pietiek jau ar tiem diviem, kam katram sava kaite. Tak vismaz trešais varētu būt vesels no visiem galiem. |
|
|