| Brīt |
[Jun. 18th, 2008|08:32 am] |
|
Pēdējā laika rekords- nomazgājos, apģērbos un izgāju no mājas 5min laikā. Modinātāju nebiju uzstellējusi. Vot kapeju gan nepaspēju! |
|
|
| Soviet storī |
[Jun. 18th, 2008|09:31 am] |
Jā, spēcīga filma.
Paldies, jo es tagad atkal atceros, kāpēc es šeit dzīvoju!
Atcerējos savu Omu, vecotēvu un vecmammas māsu, citus radus...
Es dzīvoju mājās, kuras saimnieks aizbēga uz ārzemēm, padomju laikiem iestājoties. Saimniece mira pa ceļam uz Sibīriju. Pēcāk mantinieki bija atbraukuši, konstatēja, ka latvieši dzīvo - nu tad lai dzīvojot, tad viņi māju atpakāl neņemšot.
Es dzīvoju miestā, kur visi tie filmā minētie notikumi risinājās.
Man nekas nav jāpierāda no tā story - es ar to notikumu sekām dzīvoju.
Es dzīvoju netālu no tā meža, kurā mans vectēvs bēguļoja no padomju varas. Es reizēm apstaigāju bunkuru paliekas, kuros viņš un citi "mežabrāļi" slēpās.
Es dzīvoju netālu no vietas, kur nošāva vecmammas brāli.
Bērnībā mani ar āboliem cienāja kaimiņš, kas savulaik jaunībā stučīja par manu vectēvu.
Es šad un tad pārlasu vecmammas brāļa pierakstus par mežu tipiem - to pašu klasifikāciju es joprojām izmatoju savā darbā.
Es joprojām sēžu pie krāsns uz vecmammas brāļa gatavotā beņķīša. Kažoku, kurā vecmammas māsa no Sibīrijas atgriezās - to gan es pagājušajā vasarā nosvilināju.
Atcerējos kā Oma kādā 85. vai 87. gadā Līgatnes centrā uz ielas bļaustījās, ka stulbie kaimiņi okupantu karogus izkarinājuši (nu to sarkano - bez vilnīšiem). Mamma sabijās un viņu kušināja. Tad es pirmo reizi par tādu okupāciju uzzināju.
Atceros garas skumjas sarunas par vectēva piedzīvoto Sibīrijā, Salaspils nometnē, "stūra mājas" pagrabos - līdz nāvei nomocīto cilvēku aprakstus. Komunisma idejas vārdā uzšķērsu grūtnieci, kam ... nu labi - ka grūtnieces neizlasa. Vecmammas māsas Sibīrijas medmāsasa piedzīvojumi, lāpot cilvēku ar 40 naža dūrienu caurumiem.
Jā, es esmu kulaku mazmazmeita. Un mana māte nebija pioniere, un padomju laikā laulājās baznīcā, bet viņas māsa bija komsomolka un prosto krasavica. Un es biju pioniere, jo neviens jau neko neuzspieda un pārliecināt nemēģināja. Tie fakti jau kāut kā drusku vēlāk no zemapziņas uz apziņu aiziet.
Omas māsa pēc insulta nevarēja lāgā parunāt, bieži viņai bija vieglāk krieviski atcerēties un pateikt. Kad es biju sajēdzīgā vecumā, viņa neko daudz par piedzīvojumiem Sibīrijā pastāstīt nevarēja. Vienīgi jūnijā viņām ar Omu parasti bija aptuveni tāda saruna:
- Atceries? Brālītis!
- Klusē, stulbene!
Un tad abas apraudājās...
Vispār, baisa vēstures putra!
Jā, ir svarīgas personīgās traģēdijas, bet satriec kas cits.
Satriec tā sajūta, ka izlems 'tur augšā'.
Tu esi sūds - tev iestāstīs visu, ko vajadzēs. 'Viņi' izlems, kā būs, un tev nejautās. Ja 'viņi' gribēs, tu svēti ticēsi idejai un pateiksies viņiem par gaišo nākotni.
Tie, kas šāva, spīdzināja un karoja, viņi tašu TICĒJA. Un abas karojošās puses ticēja.
Teiksi - tā ir pagātne, tagad ir savādāk! Tagad ir demokrātija!
Atļaujiet klusi pasmīnēt... |
|
|