| |
[Oct. 6th, 2005|12:31 pm] |
Vakar māsa atnāca. Drusku nomierināja - teica, ka varēsot ar manu sīku pasēdēt, kamēr es darbā. Oi, labi gan!
Tad viņa pastāstīja, ka Ņuņņis joprojām pārsvarā sēž zem skapja un lūr ar zaļām lielām acīm kā mells vells uz visiem. Bet viņai rokās dodoties. Nu vismaz kāds, kam pasūdzēties. Bet viņa gan brauc uz turieni tikai reizi divās ned.
Interesanti, ko tad tā? Kapēc Ņuņņa ar māsu runā, bet no mammas un saimniekpapa bēg? Vai šamā manu māsu atceras un atpazīst? Vai māsa man līdzīga? Vai vienkārši māsa ir mierīgāka un runā patīkamākā balsī? Jo, kā iedomājos mammas spiedzošo "uķi, ķuķi" un saimniekpapa lāča basu, man sāk rasties aizdomas, ka... 3. variants. |
|
|
| mazā, dumā, apdauzītā galvele! |
[Oct. 6th, 2005|12:39 pm] |
Šodien es par to beidzot varu runāt. Vakar vēl rokas trīcēja, par to domājot.
Sīks tagad neapturami ceļas kājās. Visur stutējas, pieturas un, protams, protams, gāžas ar visu, pie kā pieturējies. Un tā pamatīgi krīt - ar blīkšķi un uz galvas vai deguna.
Un katru reizi seko bēēēēēēēēēēēēēē, un katru reizi žēlošana un auklēšana. Man tiešām pašai sāp, kad šitos šausmu skatus redzu.
Nu man jau likās, ka te nav kur sevišķi apdauzīties. Maz stūru. Tikai tie beņķi, tie beņķi...
Un ko šis - protams, beņķi!
Pirmo reizi uzgāza sev lielo, smago beņķi sev virsū. Nu tas tā. Fiksi aizmirsās.
Otro reizi, nepaspēju i ne attapties, kā šis uzkrita mazajam beņķītim ar asajiem stūriem virsū. Ar galvu protams! Es jau sabijos, ka toč uz paša tūra un no tada blīkšķa būs ritīgs pušums.
Nē. Kauč kā noveicās un bija nobraucis ar pieri gar malu. Bet vienalga iedauzīja robu. Pierē smuks padziļinājums (no neliels - 0.2 mm varbūt)izveidojās, un āda ar bik pušu.
Bet tā kā šis pec neilgas brēkāšanas atkal ņēmās smaidīt, pļāpāt un bizot, secināju, ka būs jau labi.
Nu šodien jau tas padziļinājums pazudis. Fūūūūūūūū, praņislooooo!
Daba to ir paredzējusi. Kauli vel miksti.
Nu bet gan jau vēl ko nodauzīs. Kur ta liksies. |
|
|
| reliģiskās perversijas |
[Oct. 6th, 2005|09:55 pm] |
Neturēšu sveci zem pūra un padalīšos ar jums. Nocitēšu savu mīļāko pantiņu no 1830. gada dziesmugrāmatas.
Ak, kaut Tu manām acīm,
Mans Jēzus, rādītos
Ar Tavām svētām vātīm!
Tad Tavos sāniņos
Sav' roku liktu dziļi,
Izsaukdams: "Tas ir ties,
Tu Jērs, kas nokauts biji,
Mans Kungs es' un mans Dievs!"
Nu vai nav forši! Ta ar baudu un ekstāzē pārgrieztām acīm bāzt roku Jēzuliņa uzšķērstajā sānā un aptaustīt svētās iekšas!
Ou mai gad! |
|
|