| |
[Oct. 6th, 2005|12:31 pm] |
Vakar māsa atnāca. Drusku nomierināja - teica, ka varēsot ar manu sīku pasēdēt, kamēr es darbā. Oi, labi gan!
Tad viņa pastāstīja, ka Ņuņņis joprojām pārsvarā sēž zem skapja un lūr ar zaļām lielām acīm kā mells vells uz visiem. Bet viņai rokās dodoties. Nu vismaz kāds, kam pasūdzēties. Bet viņa gan brauc uz turieni tikai reizi divās ned.
Interesanti, ko tad tā? Kapēc Ņuņņa ar māsu runā, bet no mammas un saimniekpapa bēg? Vai šamā manu māsu atceras un atpazīst? Vai māsa man līdzīga? Vai vienkārši māsa ir mierīgāka un runā patīkamākā balsī? Jo, kā iedomājos mammas spiedzošo "uķi, ķuķi" un saimniekpapa lāča basu, man sāk rasties aizdomas, ka... 3. variants. |
|
|
