| He he |
[Aug. 16th, 2004|09:58 am] |
Sīkais terorists!
Un kas no tāda izaugs!?
Tāds pats, kā tēvs!
Tikko tas tipiņš nedabon ēst, tā es dabonu! Un kā vēl dabonu.
Nu ko var ripināties un spārdīties!
Jopckarārā!
Kā es drusku atguļos, šis bezmaz ceļas stāvus un spiež, cik nu var.
Pagriežos es uz sāniem - sajūtas tādas, ka viņš sapinies zarnās un nu tik kārpās.
Pieceļos stāvus - trāpīgs mauciens pa urīnpūsli... Uz mazmājiņu nu jau var neskriet...
Un tas ir tikai sākums... |
|
|
| |
[Aug. 16th, 2004|12:06 pm] |
Šodien atkal prāts nesas uz nerātnībām :)
Puiši aiz loga pa sastatnēm kāpelē...
Eh...
Varbūt iziet parunāties... |
|
|
| Traks var palikt! |
[Aug. 16th, 2004|01:53 pm] |
Nu labi svētdien aizvadījām māsu uz Īriju. Tas nu tā. Šamā ir pie vietas - tobiš pie sava veča.
Vakar māmiņa noriskēja atnākt pie mums ciemos. Neskatoties uz to, ka pirms tam mans vīrs draudēja viņu ij tuvumā mūsu migai nelaist, vakars bija tīri jauks. Kaut kā kašķi aizmirsās.
Bet šodiena pārspēj visas!
Zvana sīkā radiniece un sāk ar parasto jautājienu - kad brauksi ciemos.
Nu nezinu - kaut kad drīz...
Tad nu šī turpina. Kad braukšot, lai braucot tur, kur ome dzīvo, jo vecāki esot izšķīrušies. Tētis (mans brālēns) esot piedzēries un lauzis mammai roku, sitis laukā logus un beigās roku salauzis pats.
Mammu tagad sazvanīt nevarot, ome esot bodē.
Tagad sīkā dzīvo pie omes un gaida mani ciemos.
Nu bļin! Kas notiek!?
Kaut gan, tā jau iet, ja precās bērna dēļ. Vecais stāsts. |
|
|