| Jaseņ peņ!!! |
[Apr. 8th, 2004|09:03 am] |
Shit!
Viņš man aizdirsa visu dienu! Visu vakarvakaru un visu šo dienu.
Diena vēl nav sākusies, bet jau aizdirsta!!!!
Zašibisj!
Labi, ka mājās neglabājas šaujamie. Aukstos ieročus lietot kaut kā negribas. Bljin! Goda vārds kāds šodin cietīs! Es metu zibeņus 3 km radiusā!!!!
Esmu pārskaitusies!!!!!
Esmu nikna!!!!
Esmu superpārskaitusies!!!!
Ja kādu nepiekaušu vai nesākšu kliegt (ok, varbūt vienkārši bimbot), es taču varu pārsprāgt!
A ko man darīt? Darbā nav smuki kliegt. Iet uz mājām atpakaļ un aurot tur?
Ai vai kā smird! Aizdirsta diena!!! |
|
|
| |
[Apr. 8th, 2004|09:53 am] |
Я Повелитель Времени!</td></tr>| Пески Времени. Ты понимаешь, что в эту метафору заложено гораздо больше, чем кажется на первый взгляд. Время вполне материально, его можно потрогать. Оно как песок тонкая струйка из твоих сложенных ладоней. На одну единственную секунду тебе показалось, что ты знаешь ответ на вечный вопрос Бытия. Всего на мгновение. Затем знание ушло так же внезапно, как и пришло. И ты остался на обдуваемой ветрами равнине. | | О магии 3 (твое заклинание): | |
|
|
| Ak vaivai |
[Apr. 8th, 2004|09:26 pm] |
Re,kā. Piebļaustīju Cibu mātes vārdiem un drusku vieglāk palika. Bet tikai drusku.
No divu dienu dusmošanās man sāp galva, un es izskatos par 10 gadiem vecāka. Nu i paldies dievīnam. Nav ko mani ar tīņiem jaukt! Esmu zolīda kundzīte, vo tā!
Tā jau ir... Kārtējais dzīves paradox. Vispretīgākie var būt tikai tie vistuvākie. No svešiem jau nesāp. Sirdi var saskrāpēt tikai tie, kas viņā ir iekšā...
Vismaz mazais Ņuņņis man šodien nemaz nekāpj no klēpja laukā. Mēģina mierināt. Cik nu manis dēļ, bet vismaz, lai mikroklimats ģimenē uzlabotos. |
|
|