| Ak vaivai |
Apr. 8th, 2004|09:26 pm |
Re,kā. Piebļaustīju Cibu mātes vārdiem un drusku vieglāk palika. Bet tikai drusku.
No divu dienu dusmošanās man sāp galva, un es izskatos par 10 gadiem vecāka. Nu i paldies dievīnam. Nav ko mani ar tīņiem jaukt! Esmu zolīda kundzīte, vo tā!
Tā jau ir... Kārtējais dzīves paradox. Vispretīgākie var būt tikai tie vistuvākie. No svešiem jau nesāp. Sirdi var saskrāpēt tikai tie, kas viņā ir iekšā...
Vismaz mazais Ņuņņis man šodien nemaz nekāpj no klēpja laukā. Mēģina mierināt. Cik nu manis dēļ, bet vismaz, lai mikroklimats ģimenē uzlabotos. |
|