|
May. 17th, 2006|09:35 am |
Lasot šito
http://klab.lv/users/skuka/687587.html
atcerējos savu Omā.
Arī priša bija ilgu laiku.
Vienreiz bija smieklīgs gadījums. Satiekas mana Oma un viena tantiņa autobusa pieturā. Sāk dalīt, kura sēdēs uz beņķa. Tipa - sēdiet, sēdiet! Ko jūs, es pastāvēšu utt. Oma saka, ka viņa vēl jauna - pastāvēšot.
Tā otra - ar tādu lepnumu saka - nujā, man jau 73, bet re ka vēl tīri jestra.
Oma saka - tā jau ir, man gan vēl tikai 85...
Un tā viņas arī izskatījās - tā otra grōša ar lakatiņu - veca jo veca savos 73.
Un mana Oma - taisnu muguru, kostīmā un nekādu lakatiņu. Viņa teica - nekādus lakatus - kas es, vecene vai!
Lakatiņi sāka parādīties pēc 90. |
|