| atskaite |
[Jul. 25th, 2005|12:25 pm] |
Nu re - atkal kāda nedēļa aizskrējusi i nemanīta.
Radi, draugi, lauki, darbi, bērni, mašīnas...
Ak un vai! Veselas divas dienas mana lauku māja ciemojās švāģeris ar savu sievieti un trim bērniem - tādiem 11 - 6 gadus veciem. Forši bija! Tādu traci mana māja sen nebija piedzīvojusi.
Mjā, vienīgi es atkal šķībi blenzu uz to bābieti. Ai, nu es jau tāda esmu - man reti kura sieviete šķiet gudra vai jauka, bet nu...
Atstāju šo ar savu bērnu - tak jau pašai divi, vajadzētu tākā sajēgai būt. Tak nē - viņa paņem un iebaro manam zīdainim saldējumu! Nu jomajo! Ļoti vērtīgs un vajadzīs produkts 8 mēn vecam puikam. Un kas būtu, ja viņam kaut kadas pretpiena alerģijas būtu? Pajautāt tjipa nevajadzēja???!!!
Un viņa tak visu laiku runā. Nu labi, tas jau nekas, ja sakarīgi runatu. Bet visu laiku tikai par sevi - es esmu tāds un šitāds cilvēks, es tā un šitā, es tik gudra, es tik čakla, es tik kruta, es tik pareizi bērnus audzinu, bet mani radi visi maitas. Un šitā tik uz riņķi.
Un ideāli audzinatie bērni... Nu jā, jauki un sirsnīgi bez gala. Tikai 8 gadus vecā meita un 6 gadus vecais puika lāga burtus un ciparus nepazīst un vispār prātiņā ir par gadiem diviem jaunāki. Skuķis urķē puņķus un bāž mutē, čurā pagalmā, kur ienāk prātā, nekādiem mājieniem no manas puses sevišķi uzmanību nepievērš.
Bērni ļoti kustīgi - kā jau jābūt. Jandalē un pa laikam sakaujas, kad kads sāk īdēt, māmiņa uz viņu kliedz - tu ko, mīkstais esi?! Nepakļaušanās gadījumā, sīkie dabū labi tēmētu spērienu no mammas pa pēcpusi. Njā, manieres...
Nēnu, katram jau savs, bet nu... |
|
|
