| jedritvaimicīt! |
[May. 10th, 2004|10:28 am] |
Tā! Esmu apukaļ no Dānijas! Un pat dzīva un vienā gabalā. Neticami. Es jau domāju, ka pa galam būšu.
Nēnu tas, ka naktīs netiek gulēts un, ja tiek gulēts, tad dažas stundas mašīnas "pakaļā"starp diviem krācošiem tēviņiem - OK - tas ir tas, uz ko es biju gatava. Krupju skaitīšana īstos lauka apstākļos - kā jau biologam pienākas.
Nu bet, ka tas mašiņš būst TĀC, to gan nedomāju! Esmu gan dikti izlaidusies. Mūsu firmā, ja arī mašīna ir vienos gados ar mani, tad viņa arī tik pat labi kā es izskatās. Nekur nekas nekrīt nost un negrab. Nu bet šitas WV buss - oi jooo! Netīrs kā velns, kaut kādas durvju gumijas karājās, pie 70 km/h kaut kādas pusatplīsusi detaļa TĀ sāk vibrēt, ka var dzirdi zaudēt. Kad ātrums palielinās, troksnis atkal pazūd - interference bļa. Eļļa arī tek ārā. Piecūkojām 3 prāmjus. Riepas gludas kā dibens. utt...
Tad vēl piektdienas vakarā tie dullie izdomā, ka jābrauc uz salu jūrā ~3 km. Nu labi. Bet vējš tak. Uz turieni aizbraucām pussausi, bet atpakaļ... Tas jaunēklis tak neko nevar ātri izdarīt. Kamēr un kamēr, kamēr ir gandrīz tumšs un vējš ir reizes 10 stiprāks. Tad nu pa tādu vētru plēsām apakaļ. Nē nu nau jau slikti - izklaide. Bet auksti tak! Biju slapja līdz apakšbiksēm. Salu divi dienas pēc tam. Labi, ka bij piparšņabis līdz. Pēc šitā visa bija vēl jāiet zaļos krupjus skaitīt. Da nu nafig! Gāju gulēt, lai šie iet paši. Turklāt biju no rīta trijos (cik nu no rīta) modusies, lai nenokavētu lidmašīnu. Tā ka man tas tika piedots. Aizmigu kā beigta.
Vot. Otrā diena bija salīdzinoši mierīga - atkal jūra un sala, tikai bez vēja. Pusdienas Odense (par manu naudu, jo tas dullītis maku aizmirsa). Vakariņas uz prāmja pa ceļam uz Vācijas salu Fehmarn. Nu tā diezgan mierīgi.
Vakarā krupju skaitīšana līdz četriem rīta, tad dusēšana WV pakaļa atkal.
No rīta tusēšana ar vietējiem fermeriem un krupjiem. Jauki... tikai... Ja tas dullais dānis pulkstenī skatītos. Es jau viņu bakstīju tā un šitā, bet cik tad var. Padomās, ka man te nekas nepatīk, un ka es tikai fiksāk gribu tikt mājā. Nesauks vairāk ciemos.
Nu un protams - nesāmies uz prāmi uz Lolland pēdējā brīdī. Tad pa šoseju nenormālā ātrumā uz Kopenhagenu. Jopcik arārā ar šito grabažu! Un pa lietu! Un protams - uz šosejas tāds sastrēgums, ka vai nu! Jauki - es jau domāju, ka lidostu tā arī vakar neieraudzīšu. Nu bet kaut kā nebūt ārā tikām.
Protams - atkal nešanās šausmīgā atrumā. Es jau domāju - teikt vai neteikt, ka labi nebūs. Nu es jau vispār drosmīga meitene - man patīk ātri braukt un tā, bet ir tak atšķirība ar ko. Ti ciet man - ja dānis brauc kā polis, tas nav uz labu.
Aizsūtīju SMS uz mājām ar apmēram tādu textu - tjipa, ja mājās būšu dzīva un vesela, būšu dikti pārsteigta. Un pēc pāris minūtēm uztaisījām tādu karuseli, ka vai nu! Bet kaut kā pat mašīnu nenoskrambājām - augstāki spēki iejaucās.
Nu bet ko var gribēt,ja mēģina izgraukt ar to grabažu absolūti riņķveida ceļa posmu pēc iespējas ātrāk. Normāli cilvēki tad parasti piebremzē - šitas tikai vēl piedod gāzi.
Nu ko - izgriezāmies pareizā virzienā un rullējām tālāk. tagad gan es pa laiciņam uz līkumiem pukstēju, ka tjipa vajadzētu lēnāk.
Protams, lidostā iebizoju pēdējā brīdi, lai paspētu pieklājīgi iečekoties un fiksā solī aizplēst līdz gate A15 - cauri visai lidostai. Tā vien bija. Pēc 5 min sākās boarding.
Rīgas lidostā biju gatava taxistam krist ap kaklu. Beidzot var sēdēt blakus šoferim un nebaidīties piečurāt bikses!
Ai, Dzimtene! Nekur nav tik labi kā mājās! |
|
|
