zini to sajūtu, kad liekas, ka esi kā izdzerta krūze? tas ir tā, ka tevi rada tukšu (tas jau laikam zināms, ka parasti krūzes negatavo uzreiz jau ar pildījumu- tēju, ūdeni, kafiju vai vienalga ko citu), tad kādu dienu nāk kāds, kurš tevi piepilda. pildījums, kā jau iepriekš minēts, var būt dažāds, atkarīgs gan no krūzes, gan no piepildītāja. tātad tu esi piepildīta. sajūta ir dīvaina, jo pirmo reizi jūti, ka pirms tam neko neesi jutusi. vienkārši jūties tik brīnišķīgi, labi, silti un vajadzīgi. apzinies beidzot to, kādēļ tu esi uz šīs pasaules. apzinies savu būtību, tāteikt. bet tad, pēkšņi sajūti, ka pamats zem kājām zūd...tevi paceļ, liekas, ka tu lido, bet nākamajā brīdi piepildītājs tevi izdzer... pilnīgi tukša tu paliec. tad tevi kaut kur noliek un atstāj pavisam vienu. un tu jūties tik sasodīti slikti un bezpalīdzīgi. pirms tam tu nejuti neko tamlīdzīgu, jo nezināji, kā tas ir būt piepildītai, uztvēri tukšumu kā pašsaprotamu. bet tagad tas liekas gandrīz galējošs, gandrīz smacējošs, nomācošs, nepanesams... nu tu zini to izlietotības sajūtu? šausmas, cik tā ir briesmīga. reizēm liekas, ka pat rodas nedaudz fobiska sajūta- tukšumfobija... brrrr....

Current Mood: worried

hmmm...šodien kaut kā gluži netīšām tā padomāju, ka esmu šeit jau laikam aptuveni kopš aprīļa, bet patiesībā neko daudz par šo vietu nezinu. tikai šodien iedomājos papētīt, kas ir tas, kas varētu radīt atkarību no atrašanās šeit, par ko brīdina mani ikreiz pirms ielogojos... njā... interesanti. šo to atklāju, bet daudzas lietas vēl tomēr paliek pagalam nesaprotamas. bet gan jau ar laiku. šodienai jau laikam pietiks pie datora sēdēt. sakara ar aukstumu pēkšņo, kas iestājies aiz loga, negribas daudz degunu ārā rādīt, tādēļ jākave laiks iekštelpās, ka man galvenokārt izpaudās, kā datora pogu klabināšana. mugura jau sāp un galva dulla. jāiet izvēdināties.