|
|
|
Novembris 13., 2016
12:45
Uzstaisīju šodien atkal garšīgo "Janssons frestelse". Mājinieki nav tādā sajūsmā kā es, bet tas jau mani nebremzē.
Cepampannā liek kārtām: kārta kartupeļu, kārta ķilavu, kārta sīpolu, kārta kartupeļu, ķilavu, sīpolu utt. Pēdējā kārta kartupeļu. Pārlej ar saldo krējumu, pārkaisa ar rīvmaizi, uzliek sīkas piciņas sviesta. Cep 220 grādos kādas 40 min.
Ne sāli, ne garšvielas nevajag, pilnīgi pietiek ar to, ko dod ķilavas.
Ņam, ņam!
|
Novembris 10., 2016
15:28
Asinsdesa vairs negaršo pēc asinsdesas, Vismaz ne šī - Māra - Latvijas Mazais Uzņēmējs Asinsdesa "Gliemezis". Viņa vispār ne pēc kā negaršo.
|
15:11
Saimniece bija maza auguma apaļa sieviete ar sirmiem matiem. Mati arvien sasprausti uz pakauša copē. Taču kaut kad es tiku redzējusi viņu arī ar izlaistiem matiem. Droši vien tas bija kādā no tām retajām reizēm, kad es biju slima, bet mammai bija jāskrien uz darbu lūzt vai plīst. Saimniecei mati bija ļoti plāni, toties ļoti gari. Tikai kāds sprīdis pietrūka, lai būtu līdz zemei. Neatceros, ka būtu redzējusi, kā tos ķemmē vai copē sien. Tik vien atmiņā palicis, kā skats, ka saimniece stāv gaišā naktskreklā, tik garā, ka redz tikai papēžus un plānie sirmie mati klājas pār viņas muguru.
Es sēdēju uz ķeblīša pie plīts. Plītī sprakšķēja pagales, uz plīts lielā katlā kaut kas vārījās. Saimniece tuvāk logam rīkojās ar zarnām. Uz grīdas bija lielas bļodas ar asinīm. Ārā vīrieši ņēmās ap nokauto cūku. Kaut kas vienā brīdī nogāja greizi un saimniece ierāva milzīgu skabargu zem īkšķa naga. "Re!" viņa novaidējās un rādīja man savu strupo īkšķi ar plato nagu, zem kura dziļi, gandrīz līdz pat pamatnei bija ieskrējusi koka skabarga.
Nopirku asinsdesu. Atcerējos Saimnieci.
Mamma stāstīja, ka reiz viņa bija nopirkusi asinsdesu.
Saimniece prasa "Ieva, ko tur nes?"
"Asinsdesu."
"Vai tad to var ēst?"
"Kad sacep un uzlej daudz krējuma, ir garšīgi."
"Ā. Nu, kad sūdam uzlej daudz krējuma, tad arī ir ēdams."
|
08:46
Ir viena kompānija - nozarē iesācēja, taču visumā sena, liela zivs. Un ir viena cita, neliela kompānija, kura vairāk vai mazāk pastāvīgi nodrošina man darbiņus. Lielā zivs mazajai kompānijai ir parādā vairākus desmitus tūkstošu. Kad mani pirmo reizi uzrunāja lielā zivs darba projektā, atteicu ar izdomātu iemeslu, solidarizējoties ar mazo kompāniju. Šorīt mani lielā zivs uzrunāja otro reizi. Atkal atteicu, bet ar reālu iemeslu, taču principā būtu varējusi pārplānot laiku un pastrādāt arī pie viņiem. Bet atteicu, joprojām solidarizējoties ar mazo kompāniju, kurai viņi nekaunīgi neapmaksā kavētos rēķinus. BET man no mazās kompānijas darbiņu paliek mazāk - nāk virsū klusā sezona. Zemapziņa un skaidrais saprāts saka, ka daru pareizi, bet excel personīgā budžeta tabula ir aukstā matemātiķe un brēc uz mani, ka pietrūks naudas rēķinu apmaksai.
Tāpēc mīļais, labais CD, sūti man feinus projektus ar glītiem cipariem.
|
Oktobris 24., 2016
20:58
Augustā pa draugiem.lv klepjos divas gurķu ieziemošanas receptes. Vienā gurķu daiviņas samarinēja un bāza burkā, otrā - gukķu šķēlītes. Tās daiviņas ir neiedomājami garšīgas. Kā atveru burciņu,tā izēdu. Bet tās šķēlītes ir nejēgā sāļas. Nu nevar ieēst. Ko lai ar tādām iesāk? Ievārīt kādā zupā vai kaut kādos salātos iejaukt, lai izlīdzinās?
|
Oktobris 20., 2016
22:09
Cietmigdama es lasu Misters Latvija un man ik vakaru liekas, ka tas ir Anšlava Eglīša darbs.
|
Oktobris 17., 2016
20:38
Palīdziet ar padomu. Piemirsies skolā mācītais.
Ja es zinu tos ciparus, kas rakstīti virsū boilerim (nu, piemēram 1000w) - kā var izrēķināt, cik strāvas viņš patētē viena tilpuma uzsildīšanai?
Vēlos paķīķerēt, kas man īsti cik izmaksā - vai atmaksājas ikreiz, kad vajag silto ūdeni kurināt apkures krāsni. Un salīdzināt izmaksas malka - strāva.
|
Oktobris 13., 2016
18:04
gribu gaišā, siltā, tīrā istabā krāsot mandalas
ras ras
|
Oktobris 12., 2016
08:49
Šorīt e-pasts nodžinkstēja vēl pirms modinātāja. Pastiepju roku pēc telefona. Vēl miega pilnām acīm mēģinu saskatīt, kas man šorīt tik agri darbu sūta. Acis vēl grauž, galva neskaidra. Ar grūtībām saburtoju pirmos vārdus vēstulē: Steidzami! Atbrīvojusies viena vieta uz Dienvidāfriku...
|
Oktobris 10., 2016
13:43
Tas kurš TikaiMākonis no visvarenās gūglestantes ir nosūcis man no konta 107 naudiņas. Piedevām naktsvidū. Jau no 3. datuma gaidu savu naudu atpakaļ. Šis man bija liels šoks, ka tādas varenas un biezas organizācijas bērns arī sūc naudiņu iegūstot datus no paralēlām darbībām netā. Baigi neforši. Dikti jāpārlūko savi uzstādījumi kompītim. Iesaku arī Jums pasekot līdzi uzstādījumiem un kontiem. Lūk. Vot.
|
Oktobris 5., 2016
19:12
Šorīt: troksnis uz ielas. Pieeju pie loga. Kaimiņš kliedz čomakam, kurš tikko ievilcis viņa auto: "Lohs, tu neredzi, kur brauc? Brauc fiksi prom, paskat, kāda bukte!" Uzrauju zābakus un eju lejā. Manam auto bukte no Jelgavas psiha, nekā jauna nav. Apstājos pie sava auto un saku "Šitā jau bija". Kaimiņš: "Nu jā, es viņam (rāda uz savu čomu) pīpināju, lai tak brauc uzmanīgāk, lai neieskrien."
Labi, labi. Man šodien nāk miegs. Man viss ir puslīdz vienalga. Arī diršana.
|
Oktobris 3., 2016
20:32
Labvakar.
Es sen neesmu neko stāstījusi. Vēlos jums pastāstīt savas atmiņas un laikatmiņas par tirgu.
Droši vien jūs zināt M.Brašmanes tirgus bildes. Lūk! Tas ir tirgus.
Mans Vecpaps dabūja zemes gabalu Juglas ezera krastā. Kopā ar darba kolēģiem viņi laivās airējās pāri uz Ozolkalnu - vietu nedaudz pirms Jaunciema, kurp neveda pat ceļš. Mana mamma tad bija vēl skolniece. Laivā viņi cēlās pāri uz zemi, sastādīja ābelītes ogukrūmus, zemeņdobes, kartupeļus un visu pārējo. Vecpaps bija būvinženieris pēc profesijas. Viņš pats cēla māju Ozolkalnā. Pats raka pamatus, pats viņus lēja. Pats sienas būvēja un durvis, logus salika. Materiālus viņš pirka par naudu, ko ieguva pārdodot visu, ko nu dārzs dod. No pirmajiem lociņiem, līdz vēlajiem sīpoliņiem un antonofkām. Agri no rīta uz tirgu ar pillniem groziem. Uz rokām balti uzroči, lai nenosmērējas piedurknes. Samaksāja vietas cenu un tirgojās.
Pamatskolā man bija draudzene Ingrīda. Abi viņas vecāki bija agronomi. Viņu mazdārziņš bija trešajā rindā aiz mūsējā. Vienmēr varēja dzirdēt, kad abi vecāki reizē ir dārzā, jo tad viņu balsis skanēja labi tālu - kaismīgi diskutējot par to, kā pareizāk kopt dārzu. Es vairs neatceros, kas bija tas, ko Ingrīda ļoti vēlējās. Taču viņas vēlmei vajadzēja naudu un vēlme bija liela. Ingrīda jūnijā cēlās piecos, lai salasītu divus milzīgus grozus ar jāņogām un pagūtu uz pirmo autobusu 6:50, lai brauktu uz Bausku un tālāk uz tirgu Rīgā.Agri bija jābrauc, lai dabūtu labu vietu pie garajiem soliem, kur tirgoties. Ieņēma brīvu vietu un gaidīja ierodamies vietu biļešu tirgotāju. Toreiz vietas cena bija pieci rubļi. Jau ap vienpadsmitiem Ingrīda bija savas ogas iztirgojusi un brauca mājās, lai nākamā rītā braucienu atkārtotu.
Mana pirmā darba vieta Rīgā bija rūpniecibas preču tirgū. Cauri visam Centrālirgum starp gaļas un piena paviljoniem, uz priekšu līdz metāla vārtiem, iekšā pa tiem un pie pretējas sienas labā, tālākā stūrī bija dažnedažādu sadzīves preču salasījumu bodīte. Cilvēki tur iegriezās reti. Un dienas gāja lēni. Un drēgni. Man bija jāpārdod simtiem lietu par kurām man nebija nekādas nojēgas. Slēdzi, skrūves, virpas, uzgriežņatslēgas, tējkannas, naktslampas un vēl neskaitāmas lietas par kuru pielietojumu man nebija ne jausmas. Blakus bija audumu veikals. Tās mazs būcenītis ar izvirzītu ieeju. Tur es daudzus gadus pirku marli. Bet sadzīves preču veikals bija garlaicīgs. Man ļoti patika dzīvais tirgus aiz gaļas paviljona. Tur stāvēja tirgotāji ar āboliem un aiz viņiem, tuvāk spīķeriem, tantes ar zāļu tējām. Viņām bija visas iespējamās zāļu tējas. Un tādi brīnumi, kā zemes tauki, bebru dziedzeri un sazin kas vēl. Gaļas paviljonā tirgoja gaļu. Un tikai. Tāpat arī piena paviljonā - tikai piena produkti. Un pilns bija viss paviljons. Sakņu paviljonā pa labi no sānu (piena paviljona) ieejas tirgo tikai dārzeņus, bet kreisā pusē bija viena vai divas rindas dārzeņu, bet aiz tām - skābēto kāpostu, sālīto sēņu, marinēto un sālīto gurķu pasaule. Tiem, kam bija švaka dūša, arvien atradās glāze kāpostu sulas ar ko sapravīties. Gastronomijas paviljonā vienīgajā bija mazs juceklis. Pa labi bija skaidrāk - tur bija garšvielas, sēkliņas, rieksti, bet otrā pusē medus, konfektes,cepumi un vēl kaut kas. Zivju paviljonā tirgoja zivis. Un daudz. Starp paviljoniem, šaurajās ejās stāvēja strīpā tantes, kas tirgoja plastmasas maisiņus. Un nebija pa vidu ne veikalu, neapģērbu, ne aptieku.
Tādu es atceros tirgu. Un tas manuprāt ir tas, ko apzīmē vārds "tirgus" - vieta, kur katrs, kam rokas no padusēm aug var aiziet un pārdot paša izaudzēto, mežā salasīto, uzadīto, vai citādi radīto. Nevis kaut kādu veikalnieku bez veikala tirdzniecības vieta.
|
Oktobris 2., 2016
21:37
Ome sabesījās par piestādīto elektrības rēķinu. Pārgāja no izlīdzinātā uz dinamisko. Pēkšņi patēriņš no 475 nokritis uz 87 kW mēnesī.
Es arī sabesījos, bet pārgāju tikai ar septembri. Taču jau pavasarī sāku piefiksēt patēriņu neskatoties uz itkā supergudro skaitītāju.No 585 uz 218kW mēnesī.
Hmm.....
|
Septembris 27., 2016
21:51
Ko Alvis šodien vēlas pavēstīt?
Ar savu pozu?
Ar savu apģērbu?
Ar savu pirmo frāzi - brīdinājumu, ka šī nav bijusi laba diena viņam?
|
Augusts 28., 2016
22:29
Jautājums: Ir gadījusies laime tikt pie apmēram 2-3kg sarkano aso piparu. Ne pārāk garas, smukas pākstis. Ko ar viņām sadarīt, kā gatavot, konservēt, ja mājās izteikti aso ēdienu cienītāju nav.
Upd.
Vai kāds grib paņemt daļu šīs asās laimes?
|
Augusts 18., 2016
17:00
Kad es mēģināju ēst un uz ģīmja triept palmu eļļu, man sametās mazi pušumi matos un uz sejas. Tagad man atkal tādas mini vātis veras vaļā. Nez, tas varētu būt no maģiski ārstējošās sodas dzeršanas?
|
16:19
Bišu un Medus ielas krustojumā smaržo pēc medus un bišuvaska. Ļoti!
|
Jūlijs 29., 2016
21:02
Es ar savu pasaules apceļošanu esmu izkritusi ārā no laika. Jūs varat man neticēt, taču man nav ne jausmas, kas tā par pokemonu spēli (jo vienīgā spēle, ko retu reizi uzspēlēju ir solitare) tie man asociējas ar multenēm no dēla bērnības. Un arī nevienu spēlētāju, ķērāju neesmu redzējusi.
Patiesībā, es tikai maijā asimilēju savās smadzenēs ka kaut kur ir tādas Escape telpas.
|
|
|