|
|
|
Novembris 27., 2016
11:49
Dzīvoju skaistā, vecā koka namā Āgenskalnā. Kopā ar savām 5 māsām un māsasmeitiņu. Atnāca Skrastiņš kopā ar sarkanarmieti mūs apcietināt. Pie terases uzplēsu satrupējušos grīdas dēļus cerot zem tiem paslēpt māsasmeitiņu, bet tur apakšā melns ūdens. Skrastiņam kaut kas kaitēja, tāpēc viena māsa gatavoja zāles. Iedeva man rīvēt dzīva krupja žokli,pret dzīva sama zobiem. Nebij' jau viegli, jo viņi abi kārpījās. Krupis man teica: "Tie ir ļauni cilvēki, viņiem nekas nelīdzēs. Vai paskatījies uz viņu ēnu?" Es atcerējos, ka viņiem ēnas nemaz nav. Māsa vēlējās meitiņu noslēpt, tāpēc lēnām un neuzkrītoši centrās pavirzīties līdz viņas gultiņa. Bet tai mirklī mazā ieraudājās. Jau otrā istabā, sarkanarmieša rokās.
Ā, vēl atcerējos. Mūsu vecāki jau miruši. Tēvs bijis ievērojams cilvēks. Vai karavīrs vai kultūras cilvēks, nezinu pateikt, bet godāts. Vienā brīdī verandā ienāca garāmgājēju pāris. Kungs, pēc stājas redzami Latvijas Armijas virsnieks ar dāmu zem rokas. Iemeta lielajā vāzē sudraba monētu un aizgāja. Ielūkojos tai vāzē - sudraba monētas, ķēdītes, brošiņas. Ko vairs tas dod, mums tāpat ir jāmirst Sibīrijas aukstumos, ja nenomirsim pa ceļam.
Labi, ka sapnis.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |
