Vakar viņš zvanija aš 20 reizes! Viņa necēla. Vienkārši nebija ko teikt.

Viņa jau sen zināja, ka viņai nav par ko un nav arī tas "nekas" par ko ar viņu runāt.
Viņai ar viņu vienkārši nekā nav. Nē, nu tā jau viņam nav ne vainas. Normāls latviešu vīrietis. Ne kas tāds, kas izceltu viņu no masas. Ne labā, ne sliktā nozīmē. Tīrs vidējais matemātiskais. Reiz viņa viņam bija strikti pateikusi, ka starp viņiem nekādu romantisku attiecību nebūs. Lai iet. Bet viņš negāja. Zvanija no rītiem, lai pastāstītu ko vakar darijis un ko tai dienā darīs. Vakaros sūtija īsziņu ar saldu sapņu vēlējumu. Viņa nezvanīja nekad. Viņa pat īsti neklausījās, ko viņš stāsta. Tik reizēm noteica : "Tev nav man jāatskaitās" vai arī "Labi, lai Tev veicas". Biežāk gan viņa tikai pameta pa kādam ciniskam jociņam. Pie sevis viņa klusi brīnijās par šo vīrieša noturību. Bezlepnuma esību. Viņš taču labi apzinājās, ka ir "pasūtīts". Vai tiešām vēl uz ko cerēja, kaut kādus plānus kala? Nu itkā jau "nē" vienmēr nenozīmē "nē". Bet šai gadījumā taču viss viņas runas veids, izturešanās, bezvārdu attieksme galu galā, skaļi brēca "Nē!".
Principā jau viņa zināja, ka pret cilvēku, kuru noraidi ir jābūt striktai. Bezmaz ļaunai. Bet viņa tā nemācēja un nespēja. Iekšējā inteliģence, vai. Viņa nespēja necelt telefonu. Nespēja vienkārši ignorēt cilvēku. Viņš taču neko ļaunu viņai nebija nodarijis. Vienkāši viņš nebija viņas Vīrietis. Viņa mocijās šai komunikācijā. Spīdzināja sevi, nespēdama pārtraukt šo burvju loku.
Nu, labi. Nav, nav tā pirmā reize. Ir jau iepriekš arī šī pati spēle bijusi. Kā tas beidzas? Tas beidzas tad, kad tas viņš kļūst agresīvs, sāk pārmest viņai šo, to vai vēl kaut ko. Sāk viņai norādīt, ko, kā un kur darīt. Kā viņai savu naudu pelnīt un kā tērēt un tādā garā. Jā, ir pat bijis, ka savā šaursmadzeņu nespējā uztvert kādas smalkākas emociju stīgas, aiz vājuma, laiž lietā dūres. Jā, kad pienāca šīs situācijas, tad viņai vadzis lūza. Tad viņa sajuta vien kuņģa sulas grauzošās sāpes, mežonīgi spēcīgu sirds sitienu aizkritušās ausis un vienu vienīgu milzīgu domu "Glāb sevi". Tad viņā izšķīlās sterva, kas auroja "bļeģ, tinies taču tu vienreiz dirst ar visām savam problēmām! Man pohuj, kas bija tava sieva un cik pudeles jūs ar džekiem vakar izdzērāt. Man ir vienalga kas tu esi šodien un ko tu darīsi rīt. Man ir pilnīgi vienaldzīga tava dzīve. Vācies prom no manas dzīves. Vai tiešām tu domā, ka man baigi interesē, kā tev iet? Vai tiešām Tev nepielec, kad tev mēnešiem atkārto m-a-n-i t-a-s ne-in-te-re-sē???!!!!"
Oooo! Tad viņa acis ieplešas. Tad viņš skatās ar tāda pastulba teļa skatienu pilnu neizpratnes. Jāāā. Te ir tie jaunie vārti. "Kas viņa stulba? Es taču neko? utt"  Un tad vēl ir kāds stundu, divas vai dienu, divas garš tirādes process. Un tad viņš beidzot pazūd.
Nu ja. Bet par šito šobrīd ir pirms-stervas stadija. Viņa pirmo reizi saņēmās un veselu dienu necēla klausuli. Cerēdama, ka tā varēs šo neattiecību attiecību pārtraukt. Ar katru reizi, kad viņš zvanīja, viņa kļuva arvien niknāka. Vakarā pienāca īsziņa "vīra stilā". Pilna pārmetumu par bezatbildīgo izgaišanu. Tai brīdī viņa sāka drebēt. No dusmām.
Nu ar kādām tiesībām? Kā viņš viņai varēja ko pārmest?! Kas viņš tāds ir? Dievs vai? Vai māte? Vai viņas bērns? Ne viens, ne otrs, ne trešs. PAT NE MĪĻĀKAIS.
Nākamā dienā trešo zvanu viņa pacēla.
-Jā.
-Nu čau! Kur biji pazudusi?
-Nekur.
-Nevari runāt?
-Varu.
-Tev cilvēki riņķi...
-Man vienmēr cilvēki riņķī
-Kā Tev iet?
-Paldies. Iet.
-Es šodien braukšu uz Daugavpili. Uz (...) Droši vien satikšu čomus.
-Jā.
-.....
-Nu un ko tu man gribēji teikt?
-Neko. Tāpat. Gribēju pajautāt kā tev iet.
-Pajautāji?
-Jā.
-Nu tad labi. Nu čau.
-Čau.
Viņa nolika klausuli un uzslavēja sevi. Viņa nebija "izlobījusies". Viņa bija noturējusies, neteikdama "un dēļ tā "nekā" tu bombardēji manu telefonu 20 reizes???"
Bet tagad viņa zināja, ka vēl būs. Un lai vai kā viņa gribēja inteliģenti un smuki visu atrisināt, nekas nesanāks. Būs jāsavēzē laumiņas spārni, jānolaižas no zieda maliņas, jānomet zīda tērps un jākļūst uz laiku par žurku, kuci, maitu vai... ai, vienalga, kā to sauc. Par riebīgo pretekli, kas viņai pašai tik ļoti nepatika.
Atkal.