|
|
|
Jūnijs 12., 2020
17:04
Daudz, patiešām daudz domāju par pašlaik populāro tēmu. Vienā pukstā pa divi lāgi ierakstīju komentāru un atkal izdzēsu. Bet vakarnakt, kad FB pie ziņas par bēguļojošu suni parādījās "smieklīgs" komentārs "6 izbadējušies indieši bija ieradušies Candera ielā, gribēja adoptēt suni." , sapratu, ka tomēr neesmu rasiste. Un šodien atcerējos, ka esmu izjutusi rasismu. Klusu un riebīgu - Ēģiptē ļoti bieži jutos slikti, jutos pazemota, ka pret mani bez iemesla izturējās kā pret ielasmeitu, lai arī apģērbusies biju vairāk, kā piedienīgi un nedz svešiniekiem smaidīju, nedz izaicinoši uzvedos. Vēl es atcerējos pirmo un otro reizi, kad saskāros ar rasismu. Pirmo reizi tas bija Kanādas latvietis 3x3 nometnē, kurš ap 1991 vai 92.gadu jautāja vai mans brālis, kuram ir tumšāka āda kā vidusmēra latvietim, esot mulats. Tad arī primo reizi dzirdēju tādu jēdzienu. Ne jau par to, ka jautāja, bet par to, kā viņš distancējās no mums brīdī, had ieraudzīja manu brāli. Otro reizi, kad pavadīju savu toreizējo šefu, indieti, 1997. vai '98.gadā uz biznesa sarunām ar "Saktas" vadību. Vecās kundzenes nekautrējās komentēt savas domas par darījumu ar nicīgiem izteicieniem "Tas melnais...".
|
20:10
Vakariņās ēdīsim kūku, jo maizes mums nav.
Šis ir īstais brīdis pastāstīt bērnei par franču revolūciju.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |