|
|
|
Janvāris 17., 2017
16:48
Braucu pa Torņakalna ielu un apstājos pie sarkanās gaismas. Ārā vēl nekrēsloja, bet debesīs jau jautās vakara tuvums. Es skatījos uz lielajiem, apsnigušajiem kokiem Lutera baznīcas kapos un spēji apjautu, kāpēc mūsu senči arvien glabājuši aizgājējus starp kokiem.
Slaido un garo koku tumšie stāvi tiecās pret debesīm. Zilo nokrāsu pārpilnajā skatā bija gandrīz saredzams dvēseļu ceļš pret debesīm. Tikai piektrūka zilzīlītes absolūtai pilnībai, tā uz saviem spārniem aiznesu mirušo dvēseles brīvā debesjuma gavilēs. Viss ir tik skaidrs un pašsaprotams - nevajag sērot par aizgājējiem, nevajag vēlēties, lai kāds slims un noguris cilvēks pārvarītēm paliktu ar mums. Paskatoties uz šiem majestātiskajiem kokiem es aptvēru, cik tas ir lieliski - ļaut aiziet dvēselēm vieglumā. Pārvērsties kokā ar sakņu vainagu, staltu stumbru un sīku zariņu mežģīnēm pretī gaismai. Tik brīvi, tik dabīgi, tik nepiespiesti. Un pārsteidzoši diži.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |