|
|
|
Oktobris 3., 2016
20:32
Labvakar.
Es sen neesmu neko stāstījusi. Vēlos jums pastāstīt savas atmiņas un laikatmiņas par tirgu.
Droši vien jūs zināt M.Brašmanes tirgus bildes. Lūk! Tas ir tirgus.
Mans Vecpaps dabūja zemes gabalu Juglas ezera krastā. Kopā ar darba kolēģiem viņi laivās airējās pāri uz Ozolkalnu - vietu nedaudz pirms Jaunciema, kurp neveda pat ceļš. Mana mamma tad bija vēl skolniece. Laivā viņi cēlās pāri uz zemi, sastādīja ābelītes ogukrūmus, zemeņdobes, kartupeļus un visu pārējo. Vecpaps bija būvinženieris pēc profesijas. Viņš pats cēla māju Ozolkalnā. Pats raka pamatus, pats viņus lēja. Pats sienas būvēja un durvis, logus salika. Materiālus viņš pirka par naudu, ko ieguva pārdodot visu, ko nu dārzs dod. No pirmajiem lociņiem, līdz vēlajiem sīpoliņiem un antonofkām. Agri no rīta uz tirgu ar pillniem groziem. Uz rokām balti uzroči, lai nenosmērējas piedurknes. Samaksāja vietas cenu un tirgojās.
Pamatskolā man bija draudzene Ingrīda. Abi viņas vecāki bija agronomi. Viņu mazdārziņš bija trešajā rindā aiz mūsējā. Vienmēr varēja dzirdēt, kad abi vecāki reizē ir dārzā, jo tad viņu balsis skanēja labi tālu - kaismīgi diskutējot par to, kā pareizāk kopt dārzu. Es vairs neatceros, kas bija tas, ko Ingrīda ļoti vēlējās. Taču viņas vēlmei vajadzēja naudu un vēlme bija liela. Ingrīda jūnijā cēlās piecos, lai salasītu divus milzīgus grozus ar jāņogām un pagūtu uz pirmo autobusu 6:50, lai brauktu uz Bausku un tālāk uz tirgu Rīgā.Agri bija jābrauc, lai dabūtu labu vietu pie garajiem soliem, kur tirgoties. Ieņēma brīvu vietu un gaidīja ierodamies vietu biļešu tirgotāju. Toreiz vietas cena bija pieci rubļi. Jau ap vienpadsmitiem Ingrīda bija savas ogas iztirgojusi un brauca mājās, lai nākamā rītā braucienu atkārtotu.
Mana pirmā darba vieta Rīgā bija rūpniecibas preču tirgū. Cauri visam Centrālirgum starp gaļas un piena paviljoniem, uz priekšu līdz metāla vārtiem, iekšā pa tiem un pie pretējas sienas labā, tālākā stūrī bija dažnedažādu sadzīves preču salasījumu bodīte. Cilvēki tur iegriezās reti. Un dienas gāja lēni. Un drēgni. Man bija jāpārdod simtiem lietu par kurām man nebija nekādas nojēgas. Slēdzi, skrūves, virpas, uzgriežņatslēgas, tējkannas, naktslampas un vēl neskaitāmas lietas par kuru pielietojumu man nebija ne jausmas. Blakus bija audumu veikals. Tās mazs būcenītis ar izvirzītu ieeju. Tur es daudzus gadus pirku marli. Bet sadzīves preču veikals bija garlaicīgs. Man ļoti patika dzīvais tirgus aiz gaļas paviljona. Tur stāvēja tirgotāji ar āboliem un aiz viņiem, tuvāk spīķeriem, tantes ar zāļu tējām. Viņām bija visas iespējamās zāļu tējas. Un tādi brīnumi, kā zemes tauki, bebru dziedzeri un sazin kas vēl. Gaļas paviljonā tirgoja gaļu. Un tikai. Tāpat arī piena paviljonā - tikai piena produkti. Un pilns bija viss paviljons. Sakņu paviljonā pa labi no sānu (piena paviljona) ieejas tirgo tikai dārzeņus, bet kreisā pusē bija viena vai divas rindas dārzeņu, bet aiz tām - skābēto kāpostu, sālīto sēņu, marinēto un sālīto gurķu pasaule. Tiem, kam bija švaka dūša, arvien atradās glāze kāpostu sulas ar ko sapravīties. Gastronomijas paviljonā vienīgajā bija mazs juceklis. Pa labi bija skaidrāk - tur bija garšvielas, sēkliņas, rieksti, bet otrā pusē medus, konfektes,cepumi un vēl kaut kas. Zivju paviljonā tirgoja zivis. Un daudz. Starp paviljoniem, šaurajās ejās stāvēja strīpā tantes, kas tirgoja plastmasas maisiņus. Un nebija pa vidu ne veikalu, neapģērbu, ne aptieku.
Tādu es atceros tirgu. Un tas manuprāt ir tas, ko apzīmē vārds "tirgus" - vieta, kur katrs, kam rokas no padusēm aug var aiziet un pārdot paša izaudzēto, mežā salasīto, uzadīto, vai citādi radīto. Nevis kaut kādu veikalnieku bez veikala tirdzniecības vieta.
|
|
|