|
|
|
Oktobris 14., 2015
19:05
"Kurā brīdī tas viss ir aizgājis tik tālu?!" Es šodien domāju ar smagu piepūli, bet īsti noteikt to brīdi tomēr nespēju. Aizgājis tiešām ir Tik tālu. Un kaut kur tepat - manā pieauguša cilvēka dzīves laikā. Es ļoti labi atceros, es pat sajūtu vēl atceros, kā ar draudzeni esam gājušas rociņās saķērušās pa Esplanādi kaut ko jautri klačojoties. Es atceros, kad tas nebija vēl nekas īpašs, ja meitenes staigāja sadevušās rokās. Nevis skolas meitenes, bet jaunas sievietes. Puiši retāk, jo viņi jau skolas laikā apcēlās savstapēji par došanos rokās. Tagad pat mazi zēni vairs nesadod rokas. Un lielas meitenes pavisam, pavisam reti.
Kurā brīdī tas ir aizgājis tik tālu, ka staigāšana rokrokā pieaugušiem cilvēkiem ir kļuvusi par apliecinājumu intīmām attiecībām? Desmit gadi? Vairāk? Mazāk?
Iedomājieties, cik vientuļi mēs esam! Cik daudz nozagta sirds siltuma! Un vienkāršas, šķīstas cilvēkmīlestības.
|
20:58
Pēc visādām tur tērikām tieši plauksta nodod visvairāk enerģijas. Iedomājieties, cik daudz pozitīvas, labvēlīgas enerģijas netiek sniegts, jo mēs tak neiesim rociņās, tā nav pieņemts.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |