|
|
|
Augusts 21., 2014
00:33
Mežā sēnes bija daudz un maz reizē. Vairumā bekas. Pa pulciņiem. Mežs vietām ļoti sauss, bet lielais grāvis pilns, kā upīte. Uz trīs sēnēm viena veca, viena tārpaina, viena "fiksi izgriez tārpus un ņem ciet". Pa pusotru stundu pielasīju vakariņu mērcei pietiekami. Mežā es nebiju viena. Svaigas mežacūku un aļņu pēdas visriņķī. Vakara zemajā saulē sēnes neredz, viss segums makten raibs. Gar izcirtuma malu aizdrasēja cūkas un es tinos prom. Man nav ne mazākās nojausmas, kā jāuzvedas, ja satiek mežā cūku vai alni. Vai vilku. Ar stirnām vienkāršāk - viņas ir bailīgākas par mani.
Pienatantei jautāju "Jums tak nav cūku, vai ne?" "Ir gan" viņa atbildēja. Garām gāja mazmeita, es klusējot pastiepu viņai pieclitrīgo bondzeli. Viņa klusējot to padeva pienatantei. Meitene grozījās, dīdījās, bet prom neskrēja. Tad uz divriteņa piebrauca otra mazmeita. Otra ūdens lāse. Abas aizgāja lauka virzienā. Pienatante man sniedz bondzeli, es desmitnieku. "Nebūs ko izdot" viņa teica. "Nu tad es rīt piebraukšu vēl" atbildēju.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |