|
|
|
Janvāris 13., 2012
10:37 - Šonakt
Vecrīgā tāda skaista, neliela, ļoti veca baznīca no sarkanajiem ķieģeļiem. Daudz smailu tornīšu, kas slejas debesīs. Viens, protams lielais, centrālais, nedaudz pirms tā tāds mazāks un lēzenāks, bet arī lielais tornītis.Iekšā salīdzinoši maza apmeklētāju telpa, bet ļoti augsti griesti un augšā milzīgas ērģeļu taures. Sākās negants lietus. No grieztiem sāka pilēt ūdens, tad arī no taurēm, tad jau no lielo tauru plēšām gāzās ūdens šaltīm, tad no lielākās taures sāka gāzties dubļains ūdens un augšā kaut kas briesmīgi krakšķēja. Daudzie cilvēki, un starp tiem arī es izskrējām ārā. Baznīcas mazais tornītis itkā iegrima ēkā, un pēc mirkļa no visas celtnes vairs ne miņas, vien caurums zemē.
Pamodos, skatos ārā pa logu - tiešām baznīcas vairs nav. Tātad tas nebija sapnis! Ak Dievs!
Pamodos. Nē, tā pirmā pamošanās bija tikai nosapņota - re, baznīca stāv. Sēžu laukumā pirms baznīcas ar klasesbiedreni Agnesi un kādu viņas draugu. Baznīcas tornītis iegrimst, un pēc brīža baznīcas vietā vien caurums zemē. "Ak, Dievs!"es saku Agnesei, "Es šito jau nosapņoju. Es nosapņoju jau tevi un , ka es par tevi ļoti uztraucos. Un ka baznīca sagrūst." Pieeju pie tās milzu bedres malas - apakšā tāda kā ielūzusi arkas augša, baznīcas gruveši dziļi lejā. Izrādās zemes kārtiņa zem baznīcas bijusi plāniņa, plāniņa.
Pamodos.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |