|
|
|
Novembris 5., 2010
20:29 - Meitene kafejnīcā '95
Es neatceros viņas vārdu. Mēs abas strādājām kafejnīcā uz Brīvības ielas. Viena otru nomainījām amatā, kas saucās bārmeņa palīdze. Četras dienas viņa, četras es. Jāmazgā, jāpucē glāzes, jāatnes no virtuves ēdiens, jāņem uz mājām mazgāt salvetes un galdauti. Cilvēku tur vienmēr bija diezgan maz. Bet kāds vienmēr tomēr bija. Viņas mamma viņai visu bērnību bija stāstījusi, ka viņas tēvs ir miris. Bet pirms pāris mēnešiem māsa Centrāltirgū bija parādījusi tēvu. Viņš tur strādāja par gaļas cirtēju. Tad viņa sāka draudzēties ar tēvu un nīst savu māti par to, ka tā bija melojusi. Viņai bija meitiņa. Varbūt trīs vai četrus gadus veca. Vienā brīdī viņai uzradās pielūdzējs. Pavecs Austrālijas latvietis, kurš caurām dienām sēdēja bārā un blenza uz viņu. Reiz, kad satikāmies, viņa nesa mājās milzīgu rozā zaķi. Nu metru augstu , vismaz, mīksto sūdu. Tagad jau tādu ir visos rotaļlietu veikalu augšējos plauktos pa pilnam. Nobāzti priekš apdauzītajiem ar naudu - ja nu sagribēs. Bet toreiz tas bija kaut kas neredzēts.To zaķi un vēl puķu pušķi pielūdzējs bija atstiepis uz bāru, kad uzrunāja viņu tā pa riktīgam. Viņs aicināja braukt ar visu bērnu uz Austrāliju. Precēties un dzīvot tur. Viņa daudz domāja, jo skaidri zināja, ka nemīl viņu nemaz. Pēdējo reizi, kad tikāmies, viņa mocījās ar papīru kārtošanu aizbraukšanai.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |