|
|
|
Septembris 27., 2010
12:22 - Īslandiešu teikas.
Tā kā šī ir ļoti noslogota darba diena, pastāstīšu jums par Īslandiešu teikām.
Jāsāk jau būs vien ar to, ka jāapstāsta kāda viņu īpašā lieta. Katru gadu katrā fjordā tiek izdota gada grāmata. Gada grāmatā ir sarakstītas visas mājas un visi iedzīvotāji, kas šajās mājās dzīvo. Un visi, kuri pa iepriekšējo gadu ir piedzimuši vai aizgājuši viņsaulē. Apraksti ir gari un plaši, ar ko nodarbojas, ko mācās un tā tālāk. Bildes, protama lieta, klāt. Un tā nu arī pilnīgi dabīgi, ka visi Īslandes pilsoņi ir saskaitīti un nofotografēti. Nezinu, cik sen, bet tiešām ļoti sen jau tiek izdotas šīs grāmatas. Kādā no šīm grāmatām saimnieks mums atšķīra un parādīja teiku par sudraba krustiņu.
Piedodiet, atstāsts nebūs mats matā, bet uz atmiņu.
Tajā un tajā gadā (aptuveni 1900 pirmie gadi) Tajās mājās dzīvoja meitene Vārds un Tēvavārds, kurai tobrīd bija Tik gadi. Viņai bija jāiet pāri kalniem uz To māju. Pa ceļam, Tajā kalnu ielejā viņa apstājās un ieraudzīja brīnumskaistu zirgu. Ļoti koptu, ar dārgiem, nekad šai zemē neredzētiem iemauktiem, sedliem utt. Apjukusi viņa stāvēja un skatījās uz šo zirgu, kad no klinšu ieloka iznāca ļoti gara auguma vīrs dārgās drānās un jautāja, ko viņa dara. Meitene atbildēja, ka priecājoties par brīnumskaisto zirgu. "Tas ir labi," atbildēja vīrs,"ka tu manam zirgam neko nenodarīji, jo citādi bez zirga es aizietu bojā šajos kalnos." Tad viņš teica, ka mājās uz kurām meitene dodas kalponei ir piedzimis bērns. Viņš iedeva meitenei saīnīti, kurš esot jānodod bērnam tā, lai neviens to neredz, citādi ar meiteni notikšot liela nelaime. Iedeva sainīti, uzkāpa zirgā un aizjāja. Neviens, nekad šo vīru vairs netika manījis. Meitene aizgājusi uz tām mājām,tiešām uzzināja, ka kalponei ir piedzimis bērns, mazs puikiņš, kuram tolaik bija Tik gadi (vai mēneši). Meitene neuzdrošinājās dot zēnam sainīti neko nesakot, tāpēc izstāstīja bērna mātei par tikšanos ar svešinieku kalnos. Tālāk šīs meitenes dzīve bija grūta, jo cilvēki viņai neticēja un uzstājīgi pieprasīja, lai viņa atzīstas, ka ir melojusi, ka ir izdomājusi šo stāstu. Bet meitene stingri apgalvoja, ka tā tiešām noticis. Viņu atteicās iesvētīt baznīcās (ārkārtīgi ticīgajai Īslandei tas bija patiešām briesmīgs sods), no viņas novērsās cilvēki. Baigās Tajā gadā, Tajā baznīcā viņu tomēr iesvētīja, pieprasot, lai viņa atzīst, ka stāsts ir meli, bet viņa tāpat to neatzina. Tikām zēns, kuram bija nodots sainītis auga, kā jau visi bērni. Sainītī bija metāla kastīte, kurā iekšā bija kaut kas (goda vārds neatceros - vai mutautiņš vai kāds raksts) un no sudraba diegiem sasiets krustiņš. Sasiets tik dīvainā mezglā, kādu neviens nebija redzējis. Ka zēns izauga, viņš apprecējās un dzīvoja Tajās mājās (no mājas, kur dzīvojām, to mājvietu varēja redzēt pa logu). Tajā gadā mājā bija briesmīgs ugunsgrēks, saimnieks ar saimnieci un bērniem paguva izglābties, bet viss nodega. Kad ugunij apdziestot saimnieks aizgāja apskatīties, vai kaut kas ir palicis pāri, viss bija sadedzis un uguns samaitāts tā, ka vairs nebija lietojams. Tikai kastīte bija uguns neskarta. Tikai apkvēpusi. Kastītes saturs bija pārogļojies, bet sudraba krustiņš tikai nokvēpis. Tad saimnieks viņu nodeva Tajā baznīcā. Līdz mūža galam saimnieks ir dzīvojis, labu dzīvi.
Mēs uz To baznīcu bijām aizbraukuši, krustiņu koka plauktā aiz stikla durtiņām redzējām. Turp esot braukuši visādi mezglu lielmeistari no pasaules malu malām, bet neviens nav spējis sasiet otru tādu mezglu krustiņu, kā šis. Un izskatās viņš tiešām dīvaini. Tāds 2 sudraba drātiņu savērpts diegs,kam abos galos pušķīši, līdzīgi, kā liek pie aizkaru atsaitēm, sasiets ar tiešām neizprotamu mezglojumu. Piedodiet, bet man nemaz necēlās roka baznīcā fotografēt. Negribējās būt "ķīnietei".
Tā lūk, pacietīgais lasītāj. Tādas ir visas īslandiešu teikas. Ar konkrētiem datumiem, vietām, vārdiem. Nav nekādu reiz bija un aiz trejdeviņiem kalniem.
|
|
|